Stikla spoguļi
Paši agrīnākie stikla spoguļi no vienkārša melna vai tumša stikla atrasti Pompejā un daudzās seno ēģiptiešu kapenēs. Toties Romas impērijā tika izgatavoti “īstie” stikla spoguļi, līdzīgi tiem, kādus lietojam šodien, tikai ar zelta, sudraba, vara vai alvas klājumu aizmugurē. Taču romieši neuzskatīja, ka stikla spoguļi ir viņu izgudrojums – Plīnija Vecākā darbos minēts, ka to dzimtene ir Libānas pilsēta Sidona. Šī pilsēta bija ērta Vidusjūras osta, slavena gan ar mākslīgo audumu izgatavošanu, gan stikla priekšmetu ražošanu. Taču, lai kā arī būtu, pati pirmā stikla spoguļu ražotne tika nodibināta Romā jau mūsu ēras III gadsimtā.
Kad Romas impērija sabruka, tās jaunajiem saimniekiem, nežēlīgajiem barbariem, maz rūpēja savs izskats un spoguļu izgatavošana, tāpēc uz ilgāku laiku šis priekšmets Eiropā nozuda un no jauna parādījās tikai XIII gadsimtā. Tolaik Venēcijā, kura nedaudz vēlāk kļuva slavena ar savu mākslinieciskajiem stikla izstrādājumiem, atrada paņēmienu, kā izpūst stiklu kopā ar dzīvsudrabu. Spoguļi, kurus sāka dēvēt par “Venēcijas stiklu”, izplatījās visā Eiropā, taču to izmēri bija nelieli. Lokšņveida stikls parādījās tikai XVII gadsimtā Francijā, un tur arī tika nodibinātas pirmās spoguļu rūpnīcas. XVII gadsimtā spoguļus sāka ražot arī Krievijā: cars Pēteris I izdeva pavēli izveidot spoguļu rūpnīcas Kijevā.
Klasicisma un baroka laikmetā (XVIII gadsimtā) spoguļi ieguva neiedomājami plašu lietojumu: ar tiem pat noklāja piļu sienas un izmantoja kamīnu apdarei. Vēlāk – XIX gadsimtā – šis spoguļu modes vilnis nedaudz mazinājās, bet racionālajā XX gadsimtā gandrīz pilnīgi zaudēja dekoratīvo nozīmi. Spoguļus noformēja atbilstoši sadzīves vajadzībām, uzlabojās to kvalitāte. XIX gadsimta beigās strādnieku veselībai kaitīgo stikla apdari ar dzīvsudrabu nomainīja sudrabs.
Un kas ir burvju spoguļi – lasi nākamajā lapā!
