Burvju spoguļi
Bronzas spoguļu izgatavošana seno austrumu tautās sasniedza neparastu uzplaukumu. Aptuveni pirms 1500 gadiem Ķīnā izgudrotie “Burvju spoguļi” noveda strupceļā daudzus Rietumu pasaules XIX–XX gadsimta zinātniekus.
Pirmajā mirklī bronzas spoguļi izskatās pavisam parasti – nopulētā virsmas puse ataino cilvēka seju, bet aizmugure rotāta ar ornamentiem vai burtiem. Taču, ja šādu spoguli tur tieši pretī spožai saules gaismai, ornaments, kas atrodas tā mugurpusē, atveidojas uz sienas. Tas šķita absolūti neiespējami: kā gaisma varēja iziet cauri blīvajai bronzai?
Burvju spoguļi bija neatminama mīkla pat slaveniem viduslaiku Ķīnas zinātniekiem. 1086. gadā vienā no saviem traktātiem ķīniešu fiziķis, astronoms, inženieris un augsta ranga ierēdnis Šeņs Gua rakstījis: “Eksistē gaismu caurlaidīgi spoguļi, uz kuriem iegravēti aptuveni divdesmit seni un neatšifrējami hieroglifi. Ja šādu spoguli noliek saules gaismā, burti, lai gan atrodas spoguļa aizmugurē, iziet tam cauri un atveidojas uz mājas sienas…
Manā ģimenē ir trīs šādi gaismu caurlaidīgi spoguļi. Tādus esmu redzējis arī citās ģimenēs, un tie visi ir ļoti seni. Taču es nekādi nesaprotu, kāpēc citi spoguļi, kas ir daudz plānāki, gaismu cauri nelaiž. Acīmredzot senajiem meistariem bija zināms kāds īpašs noslēpums.”
Rietumu pasaule par šiem spoguļiem nopietni ieinteresējās 1832. gadā. Bet, neraugoties uz zinātnieku centieniem, to noslēpumu neizdevās atklāt līdz pat 1932. gadam, kad angļu kristalogrāfs Viljams Bregs beidzot tomēr šo neziņas plīvuru noņēma. Šeņs Gua jau bija minējis, ka spoguļu “burvju spēju” pamatā ir kāda viltība, un patiesībā bija ļoti pietuvojies mīklas atminējumam: “Neraugoties uz to, ka burti atradās spoguļa aizmugurē, arī priekšpusē bija ļoti sīciņas, ar neapbruņotu aci praktiski nepamanāmas līnijas.” Viņaprāt, spoguļa pulētajai virsmai tikušas izveidotas ārkārtīgi sīkas rieviņas, kas meistarīgi atdarina pretējā pusē esošo rakstu.
Bregam, izmantojot modernu mikroskopu, atlika tikai šo versiju apstiprināt. Ar neapbruņotu aci raugoties, spoguļa pulētā virsma izskatījās absolūti gluda un mazlietiņ izliekta. Taču patiesībā spogulis bija pilnīgi līdzens no abām pusēm, izņemot iegravēto zīmējumu. Šķietamais izliekums virspusē tika radīts, rūpīgi ieskrāpējot ārkārtīgi sīkus padziļinājumus, kas pilnībā sakrita ar izliekumiem aizmugurē. Pēc pulēšanas virspuse tika pārklāta ar dzīvsudraba amalgamu, kas pilnībā noslēpa skrāpējumu pēdas. Visi šie mākslīgi radītie “defekti” pulētajā virsmā bija pārāk sīki, lai tos pamanītu ar neapbruņotu aci. Savukārt spoguļa izliekums visai būtiski palielināja efekta radīto attēlu.
Mūsdienu slavenais ķīniešu zinātnes vēstures speciālists Džozefs Nidhems meistarīgos tehniskos paņēmienus, kas izmantoti šādas spīdošas ilūzijas radīšanai, raksturojis kā “pirmo soli metālisko virsmu mikrostruktūras izzināšanā”.
