2026. gada 5. martā mūžībā devies izcilais latviešu kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs un sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs. Viņš bija viena no spilgtākajām personībām Latvijas kultūrā, kura darbi vairāku desmitgažu garumā ietekmēja gan nacionālo kino, gan skatītāju priekšstatus par latvisko identitāti uz ekrāna.
Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagastā, burtiski uz ceļa starp Jasmuižu un Preiļiem, zemnieka Jāņa Streiča un viņa sievas Olgas, dzimušas Žihares, ģimenē. Bērnību viņš pavadīja dažādās Latvijas vietās, jo ģimene darba meklējumos pārcēlās uz Rīgu un vēlāk uz Sabiles apkārtni. Pēc 1940. gada ģimene atgriezās Preiļu pusē. Streiča bērnība nebija viegla – Otrā pasaules kara laikā viņa tēvs tika mobilizēts latviešu leģionā un pēc kara dzīvoja Anglijā, savukārt māte nomira, kad Jānim bija vien 11 gadi. Turpmāk viņu un viņa brāļus un māsas audzināja radinieki.
Skolas gaitas Streičs aizvadīja Gailīšu pagasta skolā un vēlāk Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Pēc tam viņš tika iesaukts obligātajā dienestā armijā Voroņežas apgabalā. Dienesta laikā viņš jau aktīvi nodarbojās ar kultūras dzīvi, organizējot karavīru pašdarbības pasākumus. Pēc atgriešanās Latvijā viņš nolēma savu dzīvi saistīt ar teātri un kino.
1959. gadā Streičs sāka studijas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas kursā. Pēc studiju beigšanas 1963. gadā viņš uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā. Sākumā Streičs strādāja kā režisora asistents Aleksandra Leimaņa filmā “Cielaviņas armija” (1964), bet vēlāk kā otrais režisors filmā “Tobago maina kursu” (1965). Kā kinorežisors viņš debitēja 1967. gadā ar filmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, ko veidoja kopā ar Ēriku Lāci. Pirmā pilnībā patstāvīgā režija bija filma “Šauj manā vietā” (1970).
Savas karjeras laikā Streičs piedalījies vairāk nekā 30 filmu tapšanā, pildot dažādus pienākumus – viņš bija režisors, scenārists, aktieris, mākslinieciskais vadītājs un pedagogs. Kopumā viņš uzņēmis 22 spēlfilmas, no kurām vairākas kļuvušas par Latvijas kino klasiku.
Īpašu skatītāju mīlestību izpelnījušās Streiča režisētās filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) un “Cilvēka bērns” (1991). Visas trīs saņēmušas Latvijas kinofestivāla “Lielais Kristaps” balvu kā labākās pilnmetrāžas spēlfilmas. Filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” gadu gaitā kļuvusi par vienu no populārākajām latviešu kinofilmām, kas regulāri tiek rādīta televīzijā un joprojām pulcē plašu skatītāju auditoriju.
Streiča darbi novērtēti arī starptautiski. Filma “Cilvēka bērns” saņēma galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā 1992. gadā, kā arī godalgas citos starptautiskos kinofestivālos, tostarp Čikāgā un Maskavā. 1998. gadā režisors tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Savukārt 2016. gadā viņš saņēma “Lielā Kristapa” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Papildus darbam kino Streičs bija arī sabiedriski aktīvs. Viņš darbojās Latvijas Kinematogrāfistu savienībā, kādu laiku bija tās priekšsēdētājs, kā arī vadīja Rīgas Latviešu biedrību. Viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
21. gadsimtā Streičs arvien vairāk pievērsās glezniecībai, īpaši ainavu gleznošanai. Pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja lauku mājās Lietuvā kopā ar sievu Vidu.
Jāņa Streiča mantojums Latvijas kultūrā ir milzīgs – viņa filmas, personība un radošais darbs turpinās iedvesmot gan kino profesionāļus, gan skatītājus vēl ilgi pēc viņa aiziešanas. Režisoru sēro sieva Vida, meita Viktorija un dēls Māris.
