Speciālisti uzskata, ka mūsdienās daudzām slimībām ir psiholoģiska rakstura cēloņi: apspiestā agresija ir kariesa un kaulu trausluma cēlonis, nevēlēšanās redzēt pasauli tādu, kāda tā ir, ved pie tuvredzības, nervozitāte izprovocē ādas slimības utt. Bet, ja psiholoģiskā problēma tiek novērsta, arī kaite atkāpjas pati no sevis.
Slimība kā sekas
Šajā gadījumā slimība ir kā organisma piespiedu stāvoklis, ko izraisījušas psiholoģiska rakstura problēmas.
Piemēram, agresija. Ja to nepārtraukti nomāc ar iekšējo gribasspēku, tādējādi organismam it kā tiek dota “komanda” neizstrādāt noteiktas ķīmiskas vielas, kas veicina agresijas izpausmi. Līdz ar to “uzbrukuma” hormoni vairs netiek sintezēti vajadzīgajā daudzumā, bet kaut kādi citi, pieņemsim, “baiļu un panikas” hormoni, gluži pretēji, tiek saražoti pārāk daudz. Rezultātā tas noved pie izmaiņām organismā.
Tiek uzskatīts, ka šajā gadījumā, novēršot nelabvēlīgo psiholoģisko stāvokli, automātiski tiek novērstas arī tā sekas – slimība. Organisma parametri atgriežas normas robežās, un slimība atkāpjas.
Slimība kā signāls
Jau sarežģītāks slimības parādīšanās psiholoģiskais traktējums. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka slimība ir informatīvs vēstījums par to vai citu cilvēka darbību, kas draud ar traumatiskām psiholoģiska vai fiziska rakstura sekām.
Pieņemsim, ka bērnu mazotnē stipri pārbiedējis kāds netīkama izskata bārdains vīrs (pat ne tīšām, vienkārši tā sagadījās). Bērns ir izaudzis un sen jau bārdaino vīru aizmirsis, viss it kā būtu labi un kārtībā. Bet tad viņš stājas jaunā darbā, un tur viņa jaunais priekšnieks ir… liels un bārdains vīrs. Un nu viss sākas! Piemēram, darbā šim cilvēkam nepārtraukti un spēcīgi sāp galva, kas patiesībā ir kā signāls: “Ej projām, šeit tev ir sāpīgi!”
Patiesā satraukuma apzināšanās un izpratne palīdz atbrīvoties no šāda rakstura kaitēm.
Slimība kā kompensācija
Savukārt šajā gadījumā slimība tiek interpretēta kā spēja izpaust savu psiholoģisko vajadzību ķermeniskā formā. Ko tas nozīmē? Kā piemēru var minēt cilvēku, kurš pats sev aizliedzis raudāt (sak, stipras dabas cilvēki neraud). Šajā gadījumā viņš var sākt “raudāt” ar ķermeni: vai nu svīst, vai arī sajūt biežu nepamatotu nepieciešamību nokārtot mazās vajadzības. Drošības izjūtas nepieciešamība spēj izprovocēt tauku nogulsnēšanos audos (papildu “bruņas”) vai ādas slimības (“otra āda”).
Rezumējot teikto, var secināt: ja cilvēks nespēj apmierināt savu vajadzību psiholoģiski, viņš itin bieži to apmierina ķermeniski, iracionāli turpinot slimību, kas ir “ērta” šīs vajadzības apmierināšanai.
Slimība kā programma
Kad cilvēks atrodas transa stāvoklī, viņu var pārliecināt par jebko. Piemēram, ka lāsteka, kas pieskaras ādai, ir nokaitēts dzelzs stienis, un uz ādas tiešām parādīsies reāls apdegums.
Ja mūsu saprāts ir spējīgs tik ļoti mainīt fizioloģiskās reakcijas uz kairinātājiem, paļaujoties uz pārliecību par šo kairinātāju dabu (un nav svarīgi, vai tas notiek transā vai nē), tad kāpēc gan nevarētu pieļaut, ka daudzu slimību vai vēl kādu citu stāvokļu pamatā ir mūsu gudrā saprāta kļūdainie (kaitnieciskie) priekšstati?
Kāds no tā visa secinājums?
Ja cilvēks sirgst ar to vai citu slimību, bet modernā medicīna tā arī nespēj nekādi palīdzēt, ir vērts padomāt par vizīti pie psihoterapeita. Ar psihoterapijas starpniecību cilvēks spēj pieveikt gan neauglību un astmu, gan alerģiju un impotenci, gan enurēzi, kuņģa-zarnu trakta kaites un vēl daudzas citas slimības.
