Grūti pat iedomāties, kas notiktu, ja no mūsu ierastās ikdienas pazustu spogulis. Kā liecina pētījumi, spogulis lietots jau trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus.
Sākotnēji spoguļa brīnumainās īpašības “sniegt attēlu” cilvēkus mulsināja. Viņi uzskatīja, ka spogulis spēj atsegt dvēseli, tāpēc baidījās, ka tā pēkšņi var pārceļot uz spoguli un vairs neatgriezties atpakaļ, bet tas var izsaukt nelaimes un pat nāvi. Tāpēc cauri gadu simteņiem saglabājies ticējums aizklāt vai pagriezt spoguli otrādi, ja nāve piemeklējusi kādu tuvinieku. Uzskatīja un vēl tagad uzskata, ka nelaimi nes arī sasists spogulis…
Kādi tik brīnumdarbi netika piedēvēti spogulim tā garā pastāvēšanas laikā! Arābi uzskatīja, ka spogulis padara cilvēku laimīgu, jo spējīgs atainot visus ļaunos garus. Ķīniešu un arābu karavīri, dodoties kaujā, līdzi ņēma arī no spoguļstikla darinātus amuletus. Ķīnā līgava kāzu dienā spogulīti glabāja pie sirds. Savukārt, ja kaimiņus bija piemeklējusi nelaime, to mēdza piekārt arī pie durvīm. Sibīrijas šamaņi apgalvoja, ka spogulim piemīt spēja parādīt nākotni…
Senajos laikos metāla spoguļiem aizmugurē novietoja Dieva attēlu ar spoguli rokā, ko uzskatīja par Dieva visvarenības simbolu. Budas templī ar spoguļa starpniecību vēl tagad gatavo svēto ūdeni: spogulis novietots tā, lai tajā būtu redzams Budas altāris, uz to lej ūdeni, un notekot tas pārvēršas svētītā. Ticīgie cilvēki šo ūdeni dzer un ar to aplaistās.
Senajā Japānā spoguli uzskatīja par tīrības simbolu un par talismanu pret ļaunajiem gariem. It sevišķi cildināja bronzas spoguļus – saules diska atveidojumu, visvareno Dievu, kuru pielūdza tempļos.
Taču mūsu tālie priekšteči vismaz reizi dienā atļāvās papriecāties arī par savu attēlu spogulī. To, kā mēdz teikt, turēja pa rokai, ievietotu speciālos ādas maisiņos, ņēma līdzi ceļojumos. Arheologi, izdarot izrakumus, atraduši ne tikai spoguļus, bet arī miniatūras krēmu, uzacu un skropstu krāsas trauciņus. Kādi tad bija pirmie spoguļi?
