Miega dziļo fāžu izzušana rada arī patoloģisko miegainību. Tās cēlonis – pārmērīga par miegu atbildīgo sistēmu aktivitāte. Miegainības lēkmes ir nepārvaramas un uzbrūk visnepiemērotākajos apstākļos. Nav bīstami, ja cilvēks aizmieg pie dokumentiem apkrauta galda, datora. Bet, ja tas notiek uz jaunbūves sastatnēm vai pie automašīnas stūres, sekas var būt traģiskas. Šādi cilvēki iemieg sapulču laikā, snaudiens viņus pieveic teātrī, lasot grāmatu utt.
Praksē pierādījies, ka naktī pārsvarā vai nu sākas, vai arī saasinās daudzas iekšējo orgānu slimības. Tāpēc bez “nomoda medicīnas” nepieciešama arī “miega medicīna”. Kāda ir šī kontrole, un vai cilvēkam pārbaudes laikā jāguļ dažādu aparātu ielenktam? Tas nav nepieciešams. Mūsdienās jau ir radītas iekārtas, ar kurām var sekot vairāku pacientu miegam vienlaikus. Arvien vairāk paveras iespējas ne tikai regulēt cilvēka miegu, bet arī laikus atklāt slimības, kas mēdz sevi pieteikt tieši naktī. Pat zināms, ka dažas no tām izvēlas noteiktas miega fāzes. Kad šīs fāzes varēs pilnībā regulēt, dažas no kaitēm būs iespējams novērst jau pašā sākotnē.
Tiklīdz cilvēks kādu procesu sācis iepazīt un mācās to vadīt, viņš sāk domāt, kā to padarīt efektīvāku, produktīvāku. Kādi rezultāti ir mēģinājumiem miegu izmantot mācību vielas apgūšanā?
Hipnopēdijas pētījumi pēdējos gados ir nedaudz pieklusuši. Izrādījās, ka iegaumēšana notiek īsā nakts posmā, kamēr miega vēl faktiski nav. Un tas ir saprotami: informācijas ievadīšana smadzenēs, kad tās ir “slēgtas inventarizācijas dēļ”, bioloģiski nav iespējama. Tomēr zināms hipnopēdijas efekts ir sevi pierādījis. Jau sen bija zināms, ka vieglāk visu iegaumēt pirms aizmigšanas, jo naktī smadzenes neuzņem nekādu citu informāciju, kas varētu izspiest iepriekšējo. Tieši šo apstākli arī izmanto hipnopēdija.
Jo harmoniskāka ir mūsu emocionālā, intelektuālā un fiziskā darbība un jo augstāk attīstītas savstarpējās attiecības, jo mazāks laiks nepieciešams pilnvērtīgam miegam.
Vai iespējams miegu saīsināt, lai vairāk laika varētu veltīt aktīvajai dzīvei? Tā nenoliedzami ir vilinoša perspektīva. Napoleons, Šillers, Gēte, Pēteris I un citas ievērojamas personības iztika ar piecām stundām miega.
Edisons par ar divām trim. Tiesa, Napoleons gan dažreiz esot snaudis seglos, bet Edisons mīlējis brītiņu pagulēt dienā. Prasības pēc miega cilvēkiem ir dažādas. Kā liecina pētījumi, vidēji mēs pagaidām vēl guļam ilgāk, nekā organismam nepieciešams. Iespējams, nākotnē cilvēki iemācīsies gulēt mazāk, nenodarot pāri savai veselībai. Rezerves ir divējādas: pirmkārt, ilgi mēs guļam nevis tāpēc, ka nepieciešams, bet gan ieraduma dēļ; otrkārt, miegs ir atkarīgs no iekšējo problēmu kvantitātes.
Tātad – jo harmoniskāka ir mūsu emocionālā, intelektuālā un fiziskā darbība un jo augstāk attīstītas savstarpējās attiecības, jo mazāks laiks nepieciešams pilnvērtīgam miegam.
