Ūdenim piemīt ne tikai atmiņa. Šķiet, tas spējīgs atšķirt arī harmoniju, skaisto, labo un ļauno. Iespējams, domājošais okeāns, kuru Staņislavs Lems aprakstījis fantastikas romānā Solaris, atrodas mums līdzās, bet mēs to pat nenojaušam.
Japāņu zinātniekam Masaru Emoto bija ienākusi prātā doma nofilmēt zem mikroskopa ūdens sasalšanas procesu. Šķita, neko pārdabisku šāds pētījums neatklās, taču rezultāti bija pārsteidzoši.
Sasalstot avota ūdenim, izveidojās skaista, simetriski veidota sniegpārsliņa. Arī ūdens, kas tika sasaldēts, skanot Mocarta un Bēthovena mūzikai, vispirms izveidoja ideālu sniegpārsliņu. Toties, kad tas sasaldēšanai tika pakļauts smagā roka pavadībā, aina bija pavisam citāda – radās neglīta izplūdusi forma, kurā pat vistēlainākā fantāzija nespēja saskatīt sniegpārsliņai līdzīgas aprises… Tātad, ja zināms, ka cilvēka galvas smadzenes 90% sastāv no ūdens, grūti pat iedomāties, kas tajās notiek smagā roka cienītājiem, kuri, uzlikuši austiņas, šādu mūziku klausās stundām ilgi.
Taču ar to vien zinātkārajam japānim nebija gana: viņš uz kolbām ar ūdeni uzlīmēja tievas papīra sloksnītes ar uzdrukātiem teksta un cilvēku vārdiem. Ūdens no kolbām, uz kurām bija vārdi Paldies un Māte Terēza, sasalšanas procesā veidoja sniegpārsliņas, bet no kolbas ar uzrakstu Hitlers – izplūdušus un neskaidrus zigzagus. Ūdens vai nu bija uztvēris zinātnieka attieksmi pret šiem vārdiem, vai arī tas spējīgs analizēt saņemto informāciju, jo tam piemīt vēl neatklāta datu bāze par visas mūsu civilizācijas vēsturi.
Jebkurā gadījumā zinātnieki nešaubās, ka arī uz cilvēku, kurš tāpat lielākoties sastāv no ūdens, var būtiski iedarboties ar mūziku, vārdiem, to skaitā rakstītiem, domām…
