Diezgan ilgi zinātnieki uzskatīja, ka miega laikā organisms atrodas miera stāvoklī: tiek atslābināti muskuļi, bremzēta smadzeņu darbība, kā arī pavājināti un palēnināti visi pārējie procesi. Taču jaunākie pētījumi lika šos uzskatus pārskatīt.
Var runāt par muskuļu aktivitātes mazināšanos, bet ne par pārtraukumu. Miegā pēkšņi var paaugstināties asinsspiediens, pieaugt hormonu aktivitāte, paātrināties elpošana un pulss, tie kļūst neritmiski. Smadzenēs pastiprināti pieplūst asinis, un to temperatūra ir augstāka nekā nomodā.
Izdibināt šādu parādību nav viegli, tomēr daudzu eksperimentu rezultātā noskaidrots, ka miegā nervu šūnas strādā tikpat intensīvi kā nomodā.
Bet kas tādā gadījumā ir miegs? Pirmām kārtām miegs ir organisma pārslēgšanās uz ekonomiskāku darbīguma programmu, un tās nepieciešamību pierādījusi evolūcija. Sencilvēki, piemērojoties apkārtējai videi, bija spiesti pakļauties tās temperatūras maiņām. Mūsdienās mājās ir vienādi silts un gaišs visu diennakti. Tomēr katru vakaru cilvēkam nāk miegs – tā pavēl mūsu iekšējais diennakts ritms.
Savukārt diendusa nav objektīva nepieciešamība, bet gan ieradums, ko izraisījuši nosacījuma refleksi. Ja noguris cilvēks atlaižas guļus dienas laikā, muskuļi atslābst, un var parādīties (kas bieži arī notiek) šīs ierastās ķēdītes trešais loceklis – miegs.
