Novecošanās gēns: mīts vai realitāte?
Pie idejas uzvarēt vecumu enerģiski ķērās arī krievu zinātnieki jau Staļina laikos. Izstrādāt metodi, kā pagarināt mūžu, svinīgi solīja profesors A. Bogomoļecs, kuram šiem mērķiem tika iedalīti milzu līdzekļi. Taču liktenim labpatikās izspēlēt diezgan ļaunu joku: nodzīvojis tikai 65 gadus, 1946. gadā profesors nomira. Staļins bija saniknots un, ja var ticēt aculiecinieku izteikumiem, dusmās uzsitis ar dūri pa galdu un iesaucies: “Skat, kāds nelietis, piemānīja!”
Pēdējos gados plašsaziņas līdzekļos parādījušies sensacionāli vēstījumi, ka atklāts novecošanās gēns. Virkne zinātnieku šādu apgalvojumu uztver skeptiski, uzskata to par nepamatotu, jo katrs cilvēka gēns tā vai citādi piedalās novecošanās procesā. Pat embrijam šūnas ne tikai aug, bet arī atmirst, mainās.
Iznāk, ka mikronāve nepārtraukti eksistē organismā un nogalina atsevišķas tā daļiņas, kas savu laiku jau nokalpojušas. Savukārt novecošanās maina molekulāro struktūru, kas vispirms rada izmaiņas šūnu līmenī, pēc tam orgāna struktūrā, un rezultātā izmainās viss organisms.
Jau ļoti sen zinātnieki strīdas par to, kādā vecumā cilvēks sāk novecot. Daži jau 30 gadu vecumā jūtas kā vecīši, bet citiem izdodas palikt jauneklīgiem pat 60–70 gados. Tiesa, arī šai stabilitātei agrāk vai vēlāk tik un tā sekos krasa pasliktināšanās.
Krievijas Gerontoloģijas zinātniskās pētniecības institūta direktors V. Šabaļins uzskata, ka vecums, kurā cilvēkam jānomirst, ir ierakstīts viņa gēnos, ka tieši ģenētiskā programma nosaka katram savu laiku. Mūsu iekšējais skaitītājs nepārtraukti skaita laiku pretējā virzienā. Potenciālie termiņi ir samērā ilgstoši: daudziem tie pārsniedz 100 gadu robežu. Taču līdz šādam vecumam programma cilvēku aizved tikai tajā gadījumā, ja cilvēks atrodas ideālos apstākļos.
Visi nelabvēlīgie faktori ietekmē šo skaitītāju un saīsina atvēlēto gadu skaitu. Ģenētiskajiem priekšrakstiem krustojoties ar reālās dzīves ekoloģisko iedarbību, tiek noteikts konkrētais vecums, līdz kuram katrs nodzīvo. Cilvēks lielākoties nomirst ne jau tāpēc, ka ir sabrucis no vecuma, bet gan tādēļ, ka kāds organisma iekšējās ķēdes posms atteicies darboties.
