Noziegums bez soda
Arī kāds atvaļināts Maskavas kriminālās meklēšanas pulkvedis internetā aprakstījis kādu līdzīgu, ne mazāk noslēpumainu gadījumu, ko viņam savulaik nācies izmeklēt.
Kādā Maskavas zinātniskās pētniecības institūtā pēkšņā nāvē nomira vadošās nodaļas priekšnieks. Nāves cēloni nespēja konstatēt neviena no ekspertīzēm. Nodaļas vadītājs bija cilvēks vidējos gados, spēka pilns, nekad ne par ko nesūdzējās un praktiski nekad arī neslimoja. Spriežot pēc galvas smadzeņu asinsvadu stāvokļa, tur vienkārši bija apstājusies asins piegāde. Bet, kāpēc, to nevarēja pateikt neviens. Tiesa, patologanotoms, kurš veica sekciju, neoficiāli izteicās, ka iespaids tāds, it kā mirušā sirds vienkārši apstājusies, turklāt ne pati no sevis, bet it kā kāds būtu to pieturējis gluži kā sienas pulksteņa svērteni.
Tā kā nāves cēlonis nebija ne infarkts, ne kāds cits konstatēts iemesls, miršanas apliecībā tika ierakstīts vienīgais puslīdz pieņemamais pamatojums: “akūta sirds mazspēja”. (Starp citu, arī amerikāņu mediķi tādu slēdzienu bija devuši Raskina nāves gadījumam.) Taču izmeklētājam nekādi nedeva mieru vārdiņš “kāds”, kuru sarunā bija izteicis patologanatoms. Šis mīklainais gadījums notika pagājušā gadsimta 90. gados, kad presē sāka parādīties ar ekstrasensoriku, maģiju, okultismu un līdzīgām lietām saistīti “briesmu stāsti”. Ja nu šī nāve patiesi bija vardarbīga un aiz tās šis “kāds” atrodas?
Izmeklētājs nolēma lietu nenodot arhīvā, un drīz vien viņam radās aizdomas, ka ar ekstrasensorajām spējām apveltītais slepkava ir vienas no mirušā pakļautībā esošās laboratorijas vadītājiem. Spriežot pēc darbinieku sniegtajām liecībām, šis cilvēks šefu neieredzējis līdz dvēseles dziļumiem, jo uzskatījis, ka tas speciāli viņu ierobežo un pazemo.
Minētais laboratorijas vadītājs arī uz izmeklētāju atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu, bet īpaši viņa ļaunais skatiens, no kura pat pieredzējušajam operatīvajam darbiniekam radās sajūta, it kā pa ādu skraidītu skudriņas. Pēc tam, kad viņš bija uzklausījis lieciniekus, kuri it kā apliecināja laboratorijas vadītāja nevainību, visas aizdomas pārauga pārliecībā: tieši šis cilvēks ir vainīgs sava priekšnieka nāvē.
Viss notika telpā, kurā izvietojās viņu nodaļa. Priekšnieks laboratorijas vadītājam izteica kādu asu aizrādījumu.
Tas neko neatbildēja, tika, kā izteicās viens no darbiniekiem, “ieurbās savā pāridarītājā naidpilnām acīm”. Un jau pēc piecām minūtēm priekšnieks noslīdēja no krēsla uz grīdas un bezspēcīgi sēca. Atbraukusī ātrā neapliekamā palīdzība konstatēja nāvi.
Taču saukt potenciālo slepkavu pie kriminālatbildības izmeklētājam neizdevās. Mediķi un psihologi kategoriski atteicās atbalstīt viņa versiju, apgalvojot, ka zinātnei par “nāvējošu skatienu” nekas nav zināms.
