Ar skatienu cilvēku var ne tikai ievainot, proti, nodarīt nopietnu kaitējumu viņa veselībai. Ar skatienu cilvēku var nogalināt. Tas skan neticami, taču fakti liecina, ka šāda nāvējoša iedarbība mūsu acīm ir pa spēkam.
Prezidenta nāve
Pirms vairākiem gadiem internetā publicēts raksts par vienu no FIB veiktajām izmeklēšanām, kurai nebija analoga visas šīs nopietnās organizācijas teju vai simt gadu pastāvēšanas laikā. Detektīvi saņēma kādas prāvas un nopietnas firmas komercdirektora Jūdžina Īstona iesniegumu. Firma nodarbojās ar dažādu elektronisko ierīču ražošanu, to skaitā arī armijas vajadzībām.
Savā iesniegumā Īstons apgalvoja, ka viņu kompānijas prezidents Harolds Raskins nomira nevis pēkšņā nāvē no sirdslēkmes, bet gan ticis vardarbīgi nogalināts. Un viņa slepkava ir Lībijas arābs Halīds Azīzs – viņu firmas darbinieks, galvenais menedžeris produkcijas piegādes jautājumos Tuvo Austrumu reģiona nodaļā, kurš it kā bija saistīts ar starptautisku teroristu grupējumu. Bet nogalināja viņš Raskinu ar… “nāvējošu hipnotisku skatienu”!
Neraugoties uz šķietami absurdo apsūdzību, FIB sāka izmeklēšanu – tagad ASV tas jādara obligāti, ja vien ir kaut niecīgas aizdomas, ka cilvēks varētu būt saistīts ar teroristiem. Īstons apgalvoja, ka menedžeris Azīzs uzstājīgi centies panākt līguma noslēgšanu ar kādu Lībijas firmu par divējādas nozīmes elektronisko ierīču piegādi, bet nu jau viņsaulē aizgājušais prezidents tam nekādi neesot piekritis, lai gan pārējiem valdes locekļiem, kurus Azīzs bija pārliecinājis pirms tam, iebildumu nav bijis, jo nosacījumi bijuši ļoti izdevīgi.
Pēdējā tikšanās reizē, kurā piedalījās arī Īstons, Azīzs draudīgā balsī pieprasījis Raskinam kontraktu parakstīt, ja viņš gribot izvairīties no nopietnām nepatikšanām. Bet prezidents atbildēja ar kategorisku “nē” un pievērsās uz galda esošajiem dokumentiem, tā liekot saprast, ka saruna pabeigta. Taču Azīzs turpināja sēdēt iepretī Raskinam gluži vai “caururbjot viņu ar ļaunu skatienu”. Un tad pēkšņi prezidents stipri nobālēja un saļima uz galda. Īstons nekavējoties metās pie šefa un jautāja, kas noticis, bet Raskins neatbildēja, jo bija zaudējis samaņu. Tūlīt izsauktais ārsts, kas ik dienu dežurēja birojā, tāpat arī izsauktā ātrā neatliekamā reanimācijas brigāde nespēja palīdzēt: firmas prezidents bija miris.
Vēlāk veiktā sekcija nekādas patoloģijas, kas varētu būt nāves cēlonis, mirušajam neatklāja, tāpēc par letālā iznākuma iemeslu tika atzīta “spēcīga stresa izraisīta akūta sirds mazspēja”. Taču Īstons turpināja uzstāt, ka Raskinu “ar skatienu nogalināja” Azīzs, lai gan mediķi šādu iespēju uzskatīja par absurdu un noliedza pilnībā.
Lai gan FIB veiktā izmeklēšana šo apsūdzību neapstiprināja, tā atstāja vietu šaubām. Pirmkārt, savādi bija tas, ka mediķi nespēja noteikt nāves cēloni, otrkārt, aizdomas radīja arī Halīda Azīza personība, kurš izglītību bija ieguvis Kairas universitātē, bet tur vienlaikus ar klasiskajām zināšanām interesenti varēja apgūt arī okultās prasmes. Pilnīgi iespējams, ka viņš bija apguvis kādus slepenus paņēmienus, kā iedarboties uz cilvēka organismu, piemēram, prasmi izraisīt nāvējošu stresu. Turklāt, kas šķita īpaši aizdomīgi, pēc Raskina nāves Azīzs tajā pašā dienā pazuda bez vēsts. Viņš nebija atrodams ne ASV, ne Lībijā.