Vēsture apliecina
Toties vēsturē ir ne mazums gadījumu, kas liecina, ka skatienam piemīt noslēpumains spēks, kas spēj kaitēt un pat nonāvēt. Jau pirms Kristus “ļaunās acs” ietekmi centās izzināt slavenais sengrieķu ārsts, medicīnas tēvs Hipokrats.
Vēlākā laikā arī slavenais Avicenna šo fenomenu atzina par reālu un rakstīja, ka bieži dvēsele ietekmē svešu ķermeni, iedarbojoties uz to, piemēram, ar ļaunu aci. Bet 1553. gadā pazīstamais zinātnieks Kornēliuss Agripa savā darbā “Okultā filozofija” piemin sievietes, kuras spējušas nonāvēt, skatoties uz kādu naidpilnam acīm.
Cik pavisam upuru šādām ļaunām acīm bijis pagājušajos gadsimtos, protams, nav zināms, taču netrūkst arī konkrētu faktu, kas apliecina šo fenomenu.
XVIII gadsimtā romieši ļoti baidījās no pāvesta Pija IX un lielu baznīcas svētku laikā centās turēties tālāk no Sv. Pētera katedrāles, ja dievkalpojumu tur vadīja pāvests.
Grāfs Grinelli, kurš 1868. gadā tika nozīmēts par Austrijas sūtni Vatikānā, vairākas nedēļas kavējās ar akreditācijas raksta iesniegšanu. Beigu beigās sūtnim to tomēr nācās izdarīt, jo viņam pavēstīja, ka pāvests esot ļoti neapmierināts ar tik klaju diplomātiskās etiķetes neievērošanu. Divas dienas pēc audiences grāvu ķēra trieka.
Tieši tas pats atkārtojās arī pēc gada. Pijs IX ne reizi vien bija paudis savu neapmierinātību par kardināla d’Andrē politiskajiem uzskatiem, un tas, lai izskaidrotos, ieradās pie pāvesta vizītē. Tā kā abu tikšanās notika zem četrām acīm, nav zināms, vai izlīgums tika panākts. Zināms tikai tas, ka divas dienas pēc šīs vizītes kardināls nomira.
Jāteic, XIX gadsimtā bijis ne mazums arī citu slavenu un ar ļaunas acs spēku apveltītu personību. Piemēram, Parīzē un Vīnē par visnotaļ bīstamu cilvēku tika uzskatīts komponists Žaks Ofenbahs. Viņa ļaunajai acij tika piedēvēta aktrises Emmas Livri nāve: viņa sadega Parīzes operteātrī baleta izrādes laikā. Bet mūziku šai izrādei bija uzrakstījis Ofenbahs.
Savukārt rakstnieks Teofils Gotjē tik ļoti baidījās no Ofenbaha liktenīgās varas, ka ne reizīti neriskēja ne izrunāt, ne arī uzrakstīt komponista vārdu. Turklāt šādai piesardzībai bijis nopietns pamats, jo, kā liecina komponista laikabiedrs, teātri, kas uzveda viņa operetes, esot nodeguši cits pēc cita; dziedātājiem, galveno lomu izpildītājiem, it kā kāds aizžņaugtu kaklu, un viņi zaudējuši spējas dziedāt; dejotāji traumējuši locītavas un zaudējuši grāciju, bet publika bezmaz vai kļuvusi par idiotiem un vairs nav vēlējusies dzirdēt nevienu Mocarta uzrakstītu noti… Nekā citādi kā par ļaunas acs ietekmi to nenosaukt.
Tiesa, pagaidām vēl zinātne nespēj izskaidrot “nāvējošā skatiena” darbības mehānismu, taču nav ne mazāko šaubu, ka šāds skaties eksistē. Būtībā, lai nodarītu kaitējumu organismam, starp ļaunu aci un lāstu principiālu atšķirību nav.
Atšķiras tikai ļaunas acs izstaroto viļņu spektrs. Un no tā, cik tie ir spēcīgi, arī tiek izraisīti darbības traucējumi atsevišķos orgānos un sistēmās, proti, nodarītā kaitējuma smagums. Par laimi fenomens ar skatienu raidīt nāvējošu impulsu kādam sirdī piemīt tikai retajam. Gluži tāpat, kā spējas tikai ar skatienu vien izdziedināt.
