Amerikāņu ezoteriķis un psihologs Roberts Stouns iesaka atcerēties pasaku “Skaistule un briesmonis”.
Skaista meitene nokļuvusi Briesmoņa īpašumos, un Briesmonis viņā iemīlas. Atļāvis viņai apcienot mājiniekus, Briesmonis brīdina, ka nomiršot, ja viņa neatgriezīsies, un Skaistule to apsola. Solījumu viņa atceras un atgriežas pēdējā brīdī, kad Briesmonis jau ir tuvu nāvei.
Pasakas morāle ir vienkārša: labestība un godīgums ir īpašības, kam piemīt garīgs spēks, bet mīlestība vispār spēj darīt brīnumus. Roberts Stouns apgalvo to pašu – labestība, godīgums un mīlestība spēj atvērt pat vissmagākās durvis. Arī tās, aiz kurām atrodas neredzamā Brīnumu pilsēta.
Viņa nākamie piedāvātie rīcības plāni pierāda, ka saprāts spēj atgriezties tur, no kurienes nācis un kur joprojām palikušas tā saknes. Saprāts spēj atgriezties sākotnē, lai kaut ko mainītu šodienas fiziskajā pasaulē. Taču, lai cik dižas arī būtu saprāta spējas, tās nekad nenostrādās, ja runa būs par ļaunumu citiem. Tās strādā (turklāt teicami) un palīdz tikai tiem, kas ir labestīgi, godīgi un spējīgi mīlēt.
Mīti, teikas un pasakas, kuras lasām vai stāstām bērniem, ir veids, kas aktivizē domāšanu, lai tā spētu izdarīt gigantisko lēcienu realitātē. Nē, tā nav kļūda, jūs izlasījāt pareizi. Roberts Stouns uzskata, ka patiesi reālā pasaule ir tā, kas rada un veido mūsu fizisko pasauli. Patiesā reālā pasaule ir cēlonis, radošā valstība. Nereāla ir tieši mūsu fenomenālā pasaule, kurā dzīvojam, jo viss, no kā tā sastāv, savukārt sastāv no atomiem, bet atomi – tā jau ir enerģija tīrā veidā. Tāpēc krēsls, uz kura sēžam, tikai šķiet ciets, jo patiesībā tā ir enerģija. Arī siena iepretim tikai šķiet zila, zaļa vai dzeltena, jo patiesībā tā ir pavisam citāda.
Bērni patiesajā realitātē ir bieži viesi. Ne velti mēdz teikt, ka ar bērna muti runā patiesība. Kā ir ar mums, pieaugušajiem, kuri pasakām neticam?
Stouns uzskata, ka nav tāda pieaugušā, kurš kaut reizi nebūtu sajutis gigantiskā lēciena fenomenu. Vērojot saulrietu jūras malā, klausoties sienāžu sisināšanu smaržīgā pļavā un ļaujot brīvu vaļu sapņiem un fantāzijām, atnāk miers, vieglums, varbūt pat svētlaime. Gribas apskaut vai visu pasauli. Neaprakstāmas izjūtas, ko sniedz niecīgs realitātes atspulgs. Taču, lai cik fantastiski šie mirkļi būtu, cilvēks ir spiests atgriezties savas fiziskās pasaules realitātē. Mēs visi esam fiziskās pasaules hipnozes varā, un jo vairāk tai ļaujamies, jo tālāk tā mūs aizved no fantastiskās brīnumu pasaules.
Jo reālāka sapņu valsts, jo reālākas tās sniegtās veltes
Dienvidamerikā, Kolumbijas kalnos, dzīvo aborigēnu cilts mamasi, kuri nekad nav izmantojuši civilizētās pasaules piedāvātos labumus. Taču civilizācija, izpostot neskarto dabu un tādējādi ietekmējot arī viņu dzīvi, pārņēma arvien jaunas teritorijas. Mamasi nolēma tikties ar televīzijas žurnālistiem, lai paustu cilvēkiem savu brīdinājumu “jaunākajam brālim”. Brīdinājums bija vienkāršs: saudzējiet dabu un cieniet tās likumus!
Stāstot par savu dzīvi, mamasi žurnālistiem atklāja, ka laiku pa laikam viņi kādai grūtniecei liek doties uz tumšu alu un bērnu dzemdēt tur. Mazulis alā pavada astoņus vai pat desmit gadus, un viņam nav nekāda priekšstata par ārpasauli. Kad bērns beidzot iznāk no alas, viņš stipri atšķiras no pārējiem. Nebūdams fiziskās pasaules hipnozes varā, viņš pieder nefiziskajai pasaulei un joprojām ir saistīts ar Radītāju. Bet tas nozīmē, ka šim bērnam piemīt īpaša gudrība. Viņš ne tikai ir dabas dziednieks, viņam piemīt pārsteidzoša intuīcija, nekļūdīga nojausma, pareģošanas spējas.
Izolējot augošu bērnu no dzīves materiālajā pasaulē, mamasi rada ģēniju, un tas notiek tāpēc, ka viņš ir pasargāts no visādu ierobežojumu programmām, kurām kopš bērnības pakļauti pārējie cilvēki: ierobežota veselība, ierobežots vidējais dzīves ilgums, ierobežotas zināšanas, ierobežota bagātība, ierobežota mīlestība…
Ja cilvēka apziņa saplūstu ar apziņu, kas piepilda neredzamo pasauli, un ja cilvēka ierobežoto apziņu apmācītu no jauna, iedvešot, ka šī ir neierobežotu iespēju pasaule (vienalga, vai tas attiecas uz naudu, ceļojumiem vai mīlestību), cilvēks spētu sasniegt visu, ko vēlas. Pat ja cilvēks pieļauj domu un tic, ka viņš ir daļiņa no Visuma apziņas, ar to ir par maz. Ar ticību vien nepietiek. Ir jāzina, jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka cilvēkā mīt Visuma apziņas dzirksts. Un tikai tad tā atklājas.
Stouns uzskata, ka ikviens spēj pārprogrammēt sevi un panākt garīgās un fiziskās pasaules līdzsvaru. Taču tiem, kas viņa ieteikumus uztver ar domu – “pagaidām esmu sliecīgs tam visam noticēt” vai arī “kāpēc nepamēģināt, es taču neko nezaudēju”, zinātnieks iesaka pat necensties mēģināt, jo rezultāta nebūs.
