5. Gēnos
Šveiciešu dabaspētnieks, ārsts un dzejnieks, viens no eksperimentālās fizioloģijas pamatlicējiem Albrehts fon Hallers ievēroja, ka 100 gadu vecumu bieži sasniedz vienas un tās pašas ģimenes locekļi, kas deva pamatu ilgmūžību uzskatīt iedzimtu, proti, ģenētiski pārmantotu parādību. Piemēram, angļu ilgdzīvotāja Tomasa Parra dēls Džons Parrs nodzīvoja līdz 127 gadiem un nomira 1761. gadā, līdz mūža beigām saglabājot fizisko spēku un skaidru prātu.. Savukārt 1987. gadā vecuma gēns tika atklāts… sēnei: pārstādīts no pieaugušas sēnes jaunai, tas pēdējai lika ātri novecot un aiziet bojā. Tagad vairākās pasaules laboratorijās tiek meklēts cilvēka vecuma gēns. Taču diez vai šie pētījumi vainagosies ar ātriem praktiskiem rezultātiem, tomēr pastāv cerība, ka, atklājot šo gēnu, zinātnieki arī atradīs veidu, kā palēnināt tā nāvi nesošo darbību.
Starp citu, panākumi gēnu inženierijā nav noliedzami, jo ne tik sen izdevies izdalīt ilga mūža gēnu. Bāzeles universitātes zinātnieku grupa atklājusi līdz šim slēptās organisma potenciālās iespējas, kas ļauj būtiski pagarināt mūžu. Pētījumu gaitā tika izdalīts gēns, kas ir “atbildīgs par dzīvības spēku saglabāšanu organismā”. Dzīves ilgums kukaiņiem, kuriem šis gēns tika ievadīts, palielinājās 1,5 reizes.
6. Iekšējās sekrēcijas dziedzeros
Amerikāņu pētnieks Roberts Vilsons izvirzīja sev uzdevumu – atgriezt sievietēm jaunību. Viņš izstrādāja sarežģītu ārstēšanas kursu, kurā apvienoja speciālu diētu, vitamīnu un sāļu lietošanu, kā arī sieviešu dzimumhormona estrogēna un progesterona injekcijas. Vilsonam izdevās ne tikai apturēt organismā notiekošās vecuma novirzes, bet arī izraisīt kaut ko līdzīgu pretējam procesam. Un, kas īpaši svarīgi, šīs izmaiņas skāra ne tikai organisma vispārējo stāvokli, bet arī izskatu, kas sievietēm, protams, ir ļoti svarīgi.
7. Hipotalamā
Ja šajā mūsu ķermeņa termostatā tiktu ievadīts nātrija un kalcija šķīdums, rastos iespējas regulēt visa organisma temperatūru. Veicot šo manipulāciju pērtiķiem, izdevās pazemināt viņu ķermeņa temperatūru par sešiem grādiem pēc Celsija. Turklāt pērtiķi nejutās nosaluši, nebija ne miegaini, ne saguruši, proti, viņiem netika novērotas nekādas blakusparādības.
Aprēķināts – pazeminot ķermeņa temperatūru tikai par diviem grādiem pēc Celsija, mūža ilgums krasi palielinās: cilvēkam aptuveni līdz 200 gadiem. Bet, ja cilvēka ķermeņa temperatūra ir tikai 33 grādi pēc Celsija, viņš var nodzīvot līdz pat 700 gadiem. Turklāt, kā apgalvo zinātnieki, ja šis termostats ir noregulēts uz daudz zemāku līmeni, nav pamata domāt, ka mēs jutīsimies kaut kā citādi, nekā tas ir pie pašreizējiem 36,6 grādiem. Arī uz ārējās temperatūras izmaiņām mēs reaģēsim tieši tāpat, kā tagad. Iecerēts, ka līdzekļi šādai temperatūras pazemināšanai tiks ražoti tablešu veidā, un katrs tās varēs nopirkt.
8. Brīvajos radikāļos
Pēc šīs koncepcijas piekritēju domām, novecošanas process slēpjas apstāklī, ka laika gaitā organismā uzkrājas arvien vairāk molekulu ar augstu elektrisko potenciālu, tā sauktie brīvie radikāļi, kuri arī izraisa neatgriezeniskas izmaiņas. Bet, ja tiktu atrasts veids, kā tos neitralizēt… Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti: tika izmantots pavisam vienkāršs līdzeklis – konservanti, ko lieto rūpniecībā eļļas bojāšanās novēršanai.
Eksperimenti ar pelēm pierādīja, ka pētniecībai pakļautās peles nodzīvoja 1,5 reizes ilgāk nekā kontroles grupā. Attiecinot to uz cilvēku, iznāk, ka vidēji dzīves ilgumu varētu palielināt līdz 105 gadiem. Un tas ir tikai sākums. Zinātnieki uzskata, ja izdosies padarīt nekaitīgus brīvos radikāļus, cilvēka mūžs var pagarināties līdz pārsimt gadiem.
Un vēl viens piemērs. Maskavas dabaspētnieku biedrības korespondētājloceklim Nikolajam Isajevam eksperimentu rezultātā izdevās izveidot pašam savu sugu dzīves pagarināšanas teoriju. Tās būtība ir šāda. Lai desmit vai vairāk reižu pagarinātu jebkura organisma dzīvi, pietiek brīvi izvēlētā attīstības ģenētiskās programmas vietā radīt un noturēt kaut ko līdzīgu valodas raustīšanai.
Mēs novecojam tāpēc, ka organismā tiek uzturēts noteikts galveno dzīvības procesu produktu – metabolītu – līmenis. Ja metabolītu līmenis samazinās (vai arī mēs to panākam mākslīgā ceļā), organisms nekavējoties atgriežas iepriekšējā, daudz agrīnākā dzīves posmā, no kura tad arī turpina pārtraukto attīstību. Un tā līdz bezgalībai, jo cēloņu novecošanai – metabolītu uzkrāšanai – nav.
Pagaidām Isajevs ir izstrādājis un iemiesojis dzīvē dažādus “ieciklēšanās” variantus dažiem augiem, to skaitā kartupeļiem un kļavai.
Perspektīvā viņš iecerējis radīt variantus cilvēkam. Pagaidām vēl nav pamata uzskatīt, ka Isajeva panākumi būs spējīgi regulēt cilvēka bioloģisko pulksteni un uzvarēt nāvi: no kartupeļiem un kļavas līdz mums – vēl tāls ceļš ejams.
Kā redzams, zinātnieki bez uzmanības nav atstājuši praktiski nevienu cilvēka organisma orgānu un sistēmu. Pakāpeniski noskaidrojas, ka minētajam pulkstenim ir ļoti daudz atslēgu, turklāt jāatrod katra no tām, pretējā gadījumā traģiskais fināls tik un tā paliks neizbēgams.
Noslēgumā tomēr nākas atzīt: Dievs cilvēku tomēr nav radījis fiziski nemirstīgu, nemirstību viņš piešķīra tikai cilvēka dvēselei. Bet tajā pašā laikā viņš arī nav aizliedzis meklēt iespējas, kā pagarināt mūžu.
