Cilvēka smadzeņu noslēpumi
Hologrāfijas teorija savu pielietojumu atradusi ari neirofizioloģijā. Piemēram, Karls Pribrams, zinātnieks no Stenforda universitātes, kas darbojas smadzeņu izpētes jomā, pamatojoties uz šo neordināro pasaules uztveri, skaidro arī cilvēka atmiņas mehānismu. Daudzie eksperimenti ir pierādījuši, ka informācija tiek uzglabāta nevis kaut kādā noteiktā smadzeņu daļā, bet gan tā ir izkliedēta visā to apjomā.
Jau pagājušā gadsimta 20. gados amerikāņu psihologs Karls Lešlijs eksperimentos ar žurkām noskaidroja: neatkarīgi no tā, kura smadzeņu daļa tām tika izņemta, pirms operācijas pastāvošie nosacījuma refleksi nepazuda. Taču šīs atmiņas īpašības, ka “viss ir katrā daļiņā” mehānisms, viņam palika noslēpums. Tikai pēc 40 gadiem Pribrams, pateicoties hologrāfijas principam, atrada izskaidrojumu šim fenomenam, kuru tik ilgi un neatlaidīgi meklēja neirofiziologi. Zinātnieks ir pārliecināts, ka atmiņu satur nevis neironi, bet gan nervu impulsu sērijas, kas cirkulē pa visām smadzenēm – gluži tāpat kā hologrammas fragmentā ir viss attēls kopumā (tējkannas snīpis). Citiem vārdiem sakot, Pribrams ir pārliecināts, ka smadzenes ir… hologramma.
Pribrama teorija izskaidro arī to, kā cilvēka smadzenes var uzglabāt tik daudz atmiņu (informācijas) tik nelielā apjomā. Izskaidrojumu ieguva arī tāda apbrīnojama cilvēka domāšanas īpatnība kā spējas katras jauniegūtās informācijas vienību momentāni sasaistīt ar visām jau esošās informācijas vienībām.
Pateicoties smadzeņu hologrāfiskā modeļa pieņēmumam, zinātniekiem izdevās noskaidrot vēl vienu fenomenu. Mūsu maņas orgāni katrā laika momentā no ārpasaules uztver ārkārtīgi daudz frekvenču (krāsas, gaismas, skaņas u.c.). Smadzenes visus šos signālus saņem un pārveido mums pierastos pasaules uztveres tēlos. Bet šo frekvenču kodēšana un dekodēšana ir tieši tas, ar ko vislabāk tiek galā tieši hologramma. Gluži tāpat kā hologramma kalpo par sava veida raidierīci, kas spēj nesakarīgu frekvenču kopumu pārvērst sakarīgā attēlā, tāpat smadzenes matemātiski apstrādā no maņu orgāniem saņemtās frekvences, pārveidojot tos mūsu iekšējā pasaulē.
Pribrama doma, ka cilvēka smadzenes, uztverot dažādas frekvences, kā hologramma rada materiālu realitāti, guvusi plašu eksperimentālu apstiprinājumu. Tā, piemēram, atklājās, ka frekvenču diapazons, ko spēj uztvert mūsu maņu orgāni, ir daudz plašāks, nekā domāja līdz šim.
