Vēl pirms pāris gadsimtiem cilvēkiem šķita, ka zinātne un ticība Augstākajiem spēkiem vienmēr stāvēs barikāžu pretējās pusēs. Taču pēdējā laikā šie it kā nesamierināmie oponenti acīm redzami sākuši virzīties viens otram pretī: te pavīd sensacionāla ziņa, ka zinātniekiem izdevies aprēķināt dvēseles svaru, te atkal izrādās, ka nekāda objektīvā realitāte vispār neeksistē, Fantastika? Nepavisam.
Elektroni “gaišreģi”
1982. gadā Parīzes universitātes pētnieku grupa Alana Aspekta vadībā, apkopojot veikto pētījumu datus, ieguva rezultātu, kas pilnībā apgāza Einšteina postulātu, ka gaismas ātrums ir jebkura priekšmeta maksimālais pārvietošanās ātrums.
Izrādījās, ka noteiktos apstākļos elementārdaļiņas (piemēram, elektroni) spēj savienoties momentāni, neatkarīgi no tā, cik tālu cits no cita atrodas. Neizprotamā veidā jebkura daļiņa katrā laika momentā zina, ko dara citas daļiņas. Bet tas, jāteic, dod prātam neaptverošas perspektīvas: gaismas ātruma pārsniegšana dod iespēju pārvarēt laika barjeru, kas, savukārt, vedina uz domām, ka tagadne, nākotne un pagātne eksistē vienlaikus.
Zinātnieki ir arī noskaidrojuši, ka daļiņa ir lietas kursā ne tikai par to, kas notiek konkrētajā mirklī. Piemēram, ja elektronu plūsmu novirza uz mērķi un “pa ceļam” izmēra kāda atsevišķa elektrona raksturojumus, atklājas apbrīnojama lieta: šī daļiņa jau iepriekš zina, ka to gaida sadursme ar šķērsli, proti, tā jau iepriekš zina, kas to gaida nākotnē.
