Ķermeņa apmatojums ir cilvēka visredzamākā aizvēsturisko senču pazīme. Arī tas laika gaitā zaudējis savu nozīmi un, izņemot galvu, cirkšņus un paduses, gandrīz izzudis. Taču apmatojuma būtiskajai lomai senatnē ir vēl kāda liecība – sīkas zemādas muskuļu šķiedriņas, kas piestiprinātas katra mata saknei.
Ikdienā to esamību nemana, taču, līdzko cilvēks izjūt salšanu, iedarbojas mehānisms, kas iedarbina šos muskuļus un, radot tā dēvēto zosādu, liek matiem saslieties stāvus.
Šādu reakciju var izraisīt arī spēcīgs izbīlis, stresa situācijas, kad, kā to novērojam dzīvnieku pasaulē, spalvas sasliešana viņiem palīdz izskatīties lielākiem un draudīgākiem pretinieka priekšā. Ilustratīvs piemērs – kūkumu uzmetis un spalvu sabozis kaķis, kad tam tuvojos suns.
Trešais plakstiņš – sīks ādas veidojums acs iekšējā kaktiņā, kā uzskata, ir savu nozīmi zaudējis orgāns, kurš savulaik cilvēka priekšteču redzokļus pasargājis no putekļiem un savainojumiem, kā arī nodrošinājis to mitrināšanu. Izteiktu un reāli funkcionējošu acs trešo plakstiņu varam novērot rāpuļiem un putniem. No mājdzīvniekiem tas labi redzams kaķiem.
Ausu muskuļi savulaik nodrošinājuši spēju kustināt ausis, lai labāk uztvertu skaņas. Mūsdienu cilvēkam šie muskuļi ir saglabājušies, taču tikai retais ar tiem spēj grozīt auss gliemežnīcu jeb ārējo daļu. Visticamāk, ar ausu kustību nodrošināšanu saistīts vēl kāds veidojums – tā dēvētais Darvina punkts: neliels izvirzījums auss gliemežnīcas ārējā daļā, kāds saglabājies apmēram desmitajai daļai mūsdienu cilvēku.
Asteskauls ir veidojums mugurkaula lejasdaļā, kurš, kā uzskata, ir aizvēsturiskas astes paliekas un daiļrunīgi liecina par cilvēka izcelšanos no pērtiķiem. Cilvēka priekštečiem pārtraucot dzīvot kokos un nostājoties uz kājām, aste zaudējusi savu sākotnējo nozīmi un pakāpeniski izzudusi.
Par rudimentiem uzskatīti arī uzacu loki, timuss jeb aizkrūts dziedzeris, čiekurveida dziedzeris un vēl citas ķermeņa daļas, kuru klātesamību ikdienā it kā neizjūtam. Šādu aizvēstures liecinieku, kā uzskata, mums ir 90 vai pat 100.
Vai tiešām lieki?
Iepriekš par pilnīgi nevajadzīgiem uzskatītus rudimentus zinātne tagad atzinusi par funkcionāli nozīmīgiem. Piemēram, atklāts, ka apendiksam ir pat vairākas lomas – tas darbojas kā imūnģenēzes orgāns, kurš regulē limfocītu nobriešanu.
Otrkārt, tas kalpo kā rezervuārs cilvēka zarnu floru dabiski veidojošajām baktērijām, kas ir svarīgi šīs floras atjaunošanai gadījumos, ja gremošanas trakts kaut kādu iemeslu dēļ to zaudējis.
Treškārt, aklās zarnas piedēklis ražo zarnu trakta darbībai nepieciešamus hormonus. Uzskata, ka šī rudimenta funkcijas cilvēka organismā nav vēl līdz galam noskaidrotas.
Vēl salīdzinoši nesen apendiktomija (aklās zarnas piedēkļa izoperēšanu) bija standarta procedūra jaunpiedzimušajiem ASV. Tagad šāda prakse ir atcelta. Aklās zarnas piedēkļa preventīva izoperēšana tikusi praktizēta tādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar ilgstošu atrašanos apstākļos, kuros medicīniskās palīdzības sniegšanas iespējas ir ierobežotas, piemēram, kosmonautiem, polārpētniekiem, jūrniekiem.
Noskaidrots, ka arī aizkrūts dziedzera jeb timusa darbība ir saistīta ar limfocītu ražošanu, piedalās imunitātes uzturēšanā un kaulu veidošanās procesā bērniem. Epifīze jeb čiekurveida dziedzeris, kurš atrodas galvas smadzenēs, izstrādā hormonu melatonīnu, kas piedalās miega un nomoda cikla regulācijā. Reabilitēti ir arī uzacu loki – tie pasargā acis no sviedriem un putekļiem. Savukārt asteskaula – mugurkaula pēdējā segmenta – nozīme mūsdienu cilvēka anatomijā nav apšaubāma – pie tā piestiprinās iegurņa pamatni veidojošie muskuļi un saites, kuras savieno asteskaulu ar sēžas kaulu.
