Lai cik racionāla būtu māte Daba, kura dzīvajām radībām liek attīstīties pa optimālo ceļu, cilvēkam ir ķermeņa daļas, bez kurām iespējams iztikt.
Dzīvie organismi nemitīgi mainās. Evolūcijas procesā sugām vienas īpašības izzūd, citas parādās, taču tas notiek pakāpeniski. Arī radības kronis cilvēks nebūt nav pati pilnība. Mums ir virkne ķermeņa daļu jeb rudimentu (lat. rudimentum – “pirmsākums, aizmetnis”), kas zaudējušas savu sākotnējo nozīmi, taču nav vēl pilnībā izzudušas. “Sveiciens no pagātnes ir arī atavismi (lat. atavus – “priekštecis”) – ārējas pazīmes, kuras bijušas raksturīgas mūsdienu cilvēka aizvēsturiskajiem priekštečiem.
Rudimenti – orgāni, kuri zaudējuši savu nozīmi
Aklās zarnas piedēklis jeb apendikss, šķiet, ir visproblemātiskākais rudiments – cilvēka evolucionārās attīstības liecinieks, jo tā iekaisums nereti nozīmē ķirurģisku operāciju, bet senatnē – nāvi. Uzskata, ka apendikss senatnē, kad cilvēks lielākoties pārtika no augiem, bija saistīts ar to šūnapvalka galvenās sastāvdaļas – celulozes – pārstrādi.
Mūsdienu cilvēkam, kurš uzturā vairs nelieto tik grūti pārstrādājamu barību, šis orgāns zaudējis nozīmi un saglabājies tikai kā neliels – līdz 20 cm garš – zarnas piedēklis. Ja apendiksā sakrājas barības atlikumi un rodas nosprostojums, var sākties iekaisums, kurš draud ar dzīvībai bīstama strutaina procesa izplatīšanos vēdera dobumā. Pieņemts uzskatīt, ka pēc apendiksa izoperēšanas cilvēks subjektīvi neizjūt nekādas izmaiņas – viņa dzīves kvalitāte nemainās.
Gudrības zobi – arī tie, līdzīgi kā apendikss, senatnē bijuši nepieciešami cietas un šķiedrainas barības – termiski neapstrādātu augu un gaļas – labākai sagremošanai.
Mūsdienu cilvēkam gudrības zobi, kuru nosaukums radies tāpēc, ka parasti tie izšķiļas tikai 18–22 gadu vecumā, lielākoties ir neattīstīti. Tie atrodas visdziļāk mutē, ir grūti kopjami un bieži bojājas, tādēļ nereti no tiem nākas atbrīvoties, tos izraujot. Daļai cilvēku gudrības zobi nemaz neizšķiļas.
