Tie, kas meklē, tie arī atrod. Cilvēki laiku pa laikam stāsta, ka redzējuši “ēnu vīru”. Tas neko nedarīja, vienkārši slīdēja garām. Taču tas nenozīmē, ka nevar būt bail un nav vēlēšanās vienkārši ieslēgt gaismu. Un, izrādās, šāda pieredze ir daudziem cilvēkiem.
Kas ir šie ēnu cilvēki? Terminu “ēnu cilvēki” lieto, lai aprakstītu parādību ar konkrētām īpašībām, taču tās izcelšanās var būt ļoti dažāda. Ir dažādi ēnu cilvēki: labdabīgas ēnas, negatīvas ēnas, ēnas ar saraudātām acīm, ēnas ar kapuci un vīrs ar cepuri.
Lielākoties tikšanās ar tiem ir nekaitīgas. Kaut arī tās vienkārši slīd garām, meklējot kaut ko, tikšanās var būt mokoša.
Nav nekādu kontaktu, vien nepatīkama sajūta un bailes. Iespējams, ēnas ar saraudātām acīm vai negatīvās ēnas barojas no cilvēku bailēm. Ēnu cilvēki var būt dēmoniskas būtnes, spoki, starpdimensiju ceļotāji vai citi tumšās pasaules iemītnieki, ko mēs dēvējam par nezināmiem.
Neatkarīgi no to paveida, ēnu cilvēki tikpat labi var būt dažāda veida būtnes.
Grāmatas “Ēnu pasaule” autors Breds Steidžers, kas paranormālās parādības ir pētījis vairāk nekā 50 gadu, piekrīt idejai, ka ēnu cilvēkiem var būt dažādi skaidrojumi. “Es teiktu, ka tie, kas ir tikušies, ir redzējuši visas augstākminētās parādības, kas tad arī ir nodēvētas vienā vārdā – par ēnu cilvēkiem,” viņš saka.
Taču vai patiešām tā ir? Ja tie vienkārši ir cilvēki, kas pārvietojas no vienas dimensijas uz otru vai no vienas telpas uz citu, tad kādēļ tos neredz visi? Iespējams, ir lietas, kuras mēs neredzam vai nedzirdam, bet spējam vien sajust. Mēs visi zinām, ka ir dzīvnieki, kas dzird skaņas un redz lietas, kuras mēs neredzam, bet kuras ir mums apkārt. Tas liek uzdot jautājumu: ja daži cilvēki redz šīs ēnas, tad kādēļ tās neredz visi? Un vai var iemācīties redzēt un dzirdēt vairāk?