Lūk, ko par to stāsta Lūks Pardijs: “Man šķiet, ka mani trīs reizes dzīvē ir apmeklējusi viena un tā pati ēna. Un šīs atmiņas mani vajā joprojām. Kad man bija seši, es to redzēju sava tēva jaunajā mājā, noliekušos pār manu gultu. Es nevarēju pakustēties un neatceros, kas notika tālāk. Viss, ko atceros, ka mēģināju kliegt, taču uz manām krūtīm uzgūlās liels smagums.”
Tiesa, lielākā daļa no aprakstiem par tikšanās reizēm ar ēnu cilvēkiem ir viegli izskaidrojamas. Cilvēki pamostas un redz melnu cilvēku figūru, kas ir noliekusies pār viņiem vai stāv guļamistabas durvīs. Viņi jūt smagumu uz krūtīm un nevar paelpot. Kā atvieglojums nāk pēkšņa aizrīšanās, un ēnu cilvēks ir pazudis. Šis sastapšanās veids ir zināms un psiholoģijā to dēvē par miega paralīzi.
Ziemeļrietumu Misūri štata universitātes psiholoģijas profesore Eiprila Haberijana saka, ka lielākā daļa tikšanos ar ēnu cilvēkiem, iespējams, ir sapņu izraisīta vīzija. Kad cilvēki guļ un miegs ir ātro acu kustību fāzē, “viņi ļoti bieži redz šādas parādības”. Bailes, paralīze un parādības ir normālas norises. “Ir hormoni, kas šajā miega fāzē paralizē galvenās muskuļu grupas, un to dēvē par paradoksālo miegu. Ja tas notiek ātro acu kustību fāzē, tad cilvēki vairs nevar pagulēt, taču hormoni joprojām turpina darboties. Tas var ilgt līdz pat astoņām minūtēm, cilvēks var just spiedienu krūtīs un redzēt citus. Kad viņš pilnībā pamostas, tikšanās ar ēnu cilvēku ir beigusies, un paliek tikai bailes,” viņa skaidro.
