Kad vajadzība spiež…
Vieta, kur pat karalis dodas kājām, kā zināms, ir tualete. Šodien tajā ir kāds atribūts, kas pieejams katram, bet gadu tūkstošiem tāda nebija pat valdniekiem. Tas ir parasts tualetes papīrs. Ko gan ļaudis lietoja, kad šīs “ekstras” vēl nebija?
Nav šaubu, ka tualetes papīrs ir viens no svarīgākajiem cilvēces izgudrojumiem, jo tā trūkums uzreiz liek sevi manīt visai netīkamā veidā. Piecelšanās no poda, konstatējot, ka pa rokai nav nekā šim brīdim un vajadzībai piemērota, daudziem ir šokējoša atklāsme.
Loģika ļauj secināt, ka senais cilvēks pēc diskrētas patupēšanas kādā krūmā pastiepa roku pēc kuplāka zāles kušķa vai prāvākas lapas. Alu zīmējumi par šo norisi gan neko nevēsta. Ar tik delikātas procedūras atainojumiem nav īpaši aizrāvušies arī pirmo rakstīto avotu autori, taču šis tas no tualetes vēstures līdz mūsu dienām ir nonācis.
Siens, sūnas, lupatas, kukurūza
Pirmās ziņas par tualetes papīru attiecināmas uz VI gadsimtu un nāk no Ķīnas – valsts, kurā arī izgudrots papīrs. Tiesa, šis materiāls nav bijis lēts, un lietot tualetē to varēja atļauties tikai augstmaņi. Senajā Romā attiecīgajai vajadzībai tualetēs stāvējuši ūdens trauki ar sāls vai etiķa piedevu, kurā atradušies pie īpašām nūjām piestiprināti sūkļi. Viduslaiku Eiropā mazmājiņā pa tvērienam bijuši siena vai salmu vīkšķi un lupatas, koku un augļu mizas. Vēstures avotos minēta arī noslaucīšanās vienkārši ar roku, pēc tam to nomazgājot ar ūdeni. Bagātāki ļaudis tualetes nolūkam izmantojuši vilnu, kaņepes un pat kažokādas.
Cilvēka izdomai arī tualetes jomā nav robežu. Franču rakstnieka Fransuā Rablē nemirstīgajā darbā “Gargantija un Pantagriels” kāds personāžs dibenu slaucīja ar… dzīvu zoslēnu. Amerikas pirmiedzīvotāji un kolonizatori tualetes vajadzībām lietojuši kukurūzas vālītes. Visur pasaulē iedzīvotāji šajā jomā izsenis izlīdzējušies galvenokārt ar vietējās floras sniegtajām iespējām: zāli, sūnām, aļģēm un citiem šim nolūkam paredzētiem augiem vai to daļām. Taču atsevišķās zemēs, piemēram, Indijā, daudzviet uzskatīts, ka vienīgais higiēniski pieņemamais risinājums ir kārtīga apmazgāšanās ar tīru, vēlams, tekošu ūdeni.
