Kara laikā ticami socioloģiskie dati ir reti sastopami, un nav viegli iegūt precīzu priekšstatu par to, kā Krievijas karavīru radinieki jūtas attiecībā uz karu. Taču viņu vidū ir tādi, kuri dzīvo ar trīskāršu nastu: viņi nepiekrīt Krievijas iebrukumam Ukrainā, uztraucas par saviem tuviniekiem frontes līnijā, bet nespēj rast viņu viedokļa izpratni. Četri BBC sarunu biedri šajā sižetā ir no šādām aprindām.
BBC intervēto personu un viņu radinieku vārdi ir mainīti viņu drošības labad, un tie ir zināmi redakcijai.
Kad Andrejs atnesa no darba mobilizācijas pavēsti, Jekaterina to saplēsa. Viņa nekavējoties atņēma vīra pasi un militāro apliecību. Viņa domāja saplēst arī tos, bet apstājās – pase bija pārāk personiska. “Es arī domāju salauzt viņam kāju. Bet tas būtu jādara ar svešu cilvēku palīdzību, es pati to nevarētu izdarīt. Galu galā es viņam atdevu gan pasi, gan militāro apliecību, bet, kad vīrs grasījās doties uz iesaukšanas punktu, es no iekšpuses aizslēdzu dzīvokli.” “Es izlauzīšu durvis,” brīdināja Andrejs. Jekaterina atkāpās.
“Ne tāpēc, ka man būtu žēl durvju,” viņa saka. “Ja es būtu droši zinājusi, ka ar to var kaut ko novērst, es būtu stāvēusi priekšā. Bet viņā bija, nu, kā es to teiktu, kaut kas liktenīgs. Tiklīdz pienāca pavēste, vienkārši nebija, kur iet. Slēpties bija apkaunojoši, neglīti, zem viņa cieņas.”
Kristīna, kura dzīvo vienā no Ukrainas pierobežas reģioniem, bija pret karu jau no paša tā sākuma. “Ir līgums [Budapeštas memorands par Ukrainas teritoriālās integritātes ievērošanu – BBC], kurā piedalījās Krievija. Nevar vispirms parakstīt papīru un pēc tam nākt un teikt: “Es pārdomāju, atgriezīsimies atpakaļ”, vai pārdot kaimiņam automašīnu, bet pēc tam nākt un paņemt šo automašīnu atpakaļ, jo jums nepatīk, kādā krāsā kaimiņš to nokrāsojis. Tas nav pareizi.
Arī viņas vīrs Aleksandrs 2022. gada septembrī saņēma iesaukuma pavēsti. Pirms tam viņš negribēja doties uz fronti un pārliecināja sievu, ka visu nepieciešamo izdarīs algotņi un militārā vienība “Wagner”. “Paskaidroja man, kādi ieroči Krievijai ir, teica, ka es neko nesaprotu un viss tiks ātri atrisināts. Vienīgais, ko es viņam teicu, bija “skaties, lai tevi tur neaicina”.” Viņš atbildēja: “Tu nesaproti, tas nenotiks”. Septembrī es viņam atgādināju šos vārdus.”
Vaicāta, kā viņa izjutusi 2022. gada februārī notikušo pilna mēroga iebrukumu, Ļena stāsta, ka pirms tam par Ukrainu nav īpaši interesējusies un astoņus gadus pēc Krimas un Donbasa teritoriju aneksijas atcerējusies galvenokārt ar dažām neērtībām Krievijas noteikto ierobežojumu un pretsankciju dēļ.
Pirmajos mēnešos pēc iebrukuma viņai joprojām šķita, ka notiekošajam varētu būt kādi izskaidrojumi, par kuriem viņa vienkārši nezināja. “Sākumā man bija negatīvs priekšstats, pēc tam es teicu, jā, nu, tas viss nav tik viennozīmīgi,” viņa atceras.
“Un tad, droši vien vasaras vidū, kļuva skaidrs, ka tā jau ir pilna mēroga militārā darbība, kaut kā sāku saprast, ka tas tomēr nav tas, par ko mums stāstīja televīzijā,” saka 29 gadus vecā Lena. “Pēc mobilizācijas mana attieksme mainījās uz ļoti negatīvu. Radikāli.”
Jevgeņijam ir 32 gadi. Līdz brīdim, kad tika paziņots par mobilizāciju, viņi bija kopā apmēram gadu. Arī viņš uzskatīja, ka bēgšana no kara ir apkaunojoša un nepatīkama lieta. Un vispār, saka Ļena, viņš bija pieradis uzticēties valstij. Viņas cerības, ka ģimene pārrunās vīru, nepiepildījās. “Es viņu pierunāju runāt ar radiniekiem, kuri teorētiski varētu viņam palīdzēt. Bet viņi teica: “Ak, labi, labi, labi. Vai tu jau esi sapakojis savas mantas?”
Jūlija iepazinās ar Igoru apmēram pirms trim gadiem. Viņš 2021. gada decembrī, kad viņam bija 20 gadi, parakstīja līgumu par militāro dienestu un gandrīz uzreiz nokļuva uz Ukrainas robežas. Teica, ka viņus nosūtīja uz mācībām. Sākumā viņi tikai sarakstījās. Taču pamazām saziņa pārauga tuvās, lai gan lielākoties distancētās attiecībās. Tagad viņiem ir meita.
Jūlija ir trīs gadus vecāka par Igoru. Pirms aiziešanas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā 2023. gada pavasarī viņa strādāja par skolotāju un stāsta, ka, cik vien varēja, pasargāja savus skolēnus no patriotiskiem, provokatīviem pasākumiem. “Kad mums mēģināja bāzt visādas propagandas rokasgrāmatas, es to iespēju robežās ignorēju. Es bērnus nemānīju ar šīm, atvainojiet, blēņām, ar kurām mūs piespieda nodarboties. Tas ir, man bija skaidra nostāja, ka es nekādā veidā nevaru mainīt šo situāciju. Bet es to varu mainīt tajā mazajā lokā, kurā es atrodos.”
Situācija ar viņas vīru ir sarežģītāka. Retās brīvdienās sarunas par to, ko Krievijas armija dara Ukrainā, bieži vien pārvēršas konfliktos. Ne tik sen viņi apsprieda, vai Igors ir gatavs atgriezties no frontes, ja tam ļaus. Sākumā viņš teica, ka ir gatavs, un noslēgumā Jūlijai teica, ka viņš ir pats laimīgākais vīrs un viņam ir vislabākais darbs. Vai viņš to domāja nopietni, viņa nesaprata.
Attieksme pret karu mainās to cilvēku vidū, kuriem ir radinieki frontē. Neatkarīgais socioloģiskais projekts “Hronika” norāda, ka atbalsts vai vismaz opozīcija karam to cilvēku vidū, kuriem ir radinieki frontē, samazinās (no 70% 2022. gada maijā līdz 59% 2024. gada janvārī). Arī radinieku vidū samazinās pārliecināto, motivēto kara atbalstītāju īpatsvars – to, kuri atbalstīja karu un nepiekristu pamieram bez iebrukuma mērķu sasniegšanas (no 63% 2022. gada maijā līdz 33% 2024. gada janvārī).
2023. gada rudenī sāka kļūt pamanāma mobilizēto karavīru sievu kustība “Ceļš uz mājām” (jūnijā Krievijas varas iestādes to atzina par “ārvalstu aģentu”). Drīz vien daudzas no tās dalībniecēm steidza paziņot, ka viņām nav šaubu par “operācijas” lietderību, viņas tikai lūdza, lai viņu vīri tiktu atsaukti no frontes un aizstāti ar citiem militārpersonām. Taču šajā stāstā intervētajām sievietēm nav līdzīgas šādas nostājas un viņu attieksme pret karu ir viennozīmīgi negatīva.
Jekaterina un Andrejs nāk no ciemata vienā no Krievijas Melnzemes reģioniem. Viņi iepazinās un sadraudzējās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, spēlējot futbolu vienā pagalma komandā. Kad viņi apprecējās, Krievija jau bija anektējusi Krimu un Donbasā norisinājās kaujas. Tas viss viņai, 20 gadus vecai jaunietei, pagāja garām otrajā plānā, un viņas jautājumi valstij un Vladimiram Putinam nāca vēlāk, pēc pensiju reformas un nākamajām vēlēšanām.
“Kaut kad 2018. gadā vēl šķita, ka mūsu prezidents ir pārāk ilgi pie varas un viss ir kaut kā saistīts ar to. Un tad es vairāk uzzināju par Krimu, par to, kas tur notiek. Nav tā, ka man bija pagrieziens, vienkārši es vairāk interesējos un uzzināju vairāk no interneta.”
Vēl pirms tam Jekaterina bija izlasījusi grāmatu “Stāvus ceļš” – Jevgeņijas Ginzburgas atmiņas par Staļina cietumos un nometnēs pavadītajiem gadiem. Pēc Jekaterinas teiktā, tolaik viņa nedomāja par nekādiem protestiem, taču saprata, ka lietas virzās uz autoritārismu un diktatūru. Un viņas vīrs neko tādu nelasīja, un viņa ar viņu reti runāja par politiku. “Nu, viņš aizgāja uz vēlēšanām, es teicu: “Nekādā gadījumā nebalso par Putinu”. Vēlēšanas ir slepenas, es nezinu, par ko viņš tad balsoja.”
Marta prezidenta vēlēšanu laikā Andrejs bija atvaļinājumā. Jekaterina lūdza viņu sabojāt balsošanas biļetenu. Viņas vīrs atgriezās no vēlēšanu iecirkņa un teica, ka balsojis par Vladislavu Davankovu.
Lai varētu doties atvaļinājumā, viņas vīram nācās piekukuļot dažus no saviem komandieriem, viņa apgalvo. Cik tieši tas maksāja, Jekaterina nezina, bet pieņem, ka aptuveni četrdesmit vai piecdesmit tūkstošus rubļu. Pirms dažiem mēnešiem viņa zaudēja darbu, kas saistīts ar mārketingu. Viņa saka, ka vienīgais mierinājums ir tas, ka viņai nav jāmaksā nodokļi, ko Krievijas valsts tērē karam.
Pasakas militārajā iesaukšanas birojā, ka mobilizētie tiks sūtīti aizsargāt jau iekarotās teritorijas, izrādījās meli. Kristīnas vīrs, 30 gadus vecais Aleksandrs ātri tika aizvests uz frontes līniju un kopš tā laika regulāri “uzbrūk”.
Kristīna nevēlas pateikt, ko vīrs viņai stāsta par šiem uzbrukumiem, kā arī “par politiku”, un vispār formulē to racionāli, viņa baidās. Tomēr ir skaidrs, ka šim karam vairs nav nekāda saprotama mērķa. “Cilvēki tur devās ar domu, ka tagad viņi to izdarīs un atgriezīsies mājās. Un tagad jau nav skaidrs, kas notiek, un cilvēki nesaprot – ar kādu mērķi mēs šeit ieradāmies? Un nav paskaidrots, kāds būs šis mērķis, lai viņi atgrieztos mājās. Kas tiek uzskatīts par uzvaru? To neviens nezina. Cik cilvēkiem jākrīt, lai atgrieztos?”
Pusotra gada laikā mans vīrs divreiz ir bijis atvaļinājumā. Kad viņš atgriežas mājās, viņš sēž virtuvē, dzer alu un runā par tiem, kuri nav izdzīvojuši kārtējā uzbrukumā. Kristīna klausās. Viņa saka, ka labāk ļaut vīram to darīt mājās, nevis kaut kur, kur pastāv risks saskarties ar konfliktiem. “Mēs sēdējām un dzērām. Es klausījos par mirušajiem puišiem, kuriem bija palikušas sievas, bērni, vecas mātes. Visa šī bezcerība: viņš saprot, ka viņam ir jāatgriežas tur, bet viņš nesaprot, ko darīt. Ir sava veida izmisums. Tu vēlies palīdzēt, bet neko nevari izdarīt. Es sēdēju un klausījos. Cilvēkam ir jārunā.
Kristīna man alegoriski stāsta par to, kur viedokļi nesakrīt. “Nesen mums bija ļoti skumjš notikums, daudzi cilvēki gāja bojā. Nu, un viņš teica, ka atbalsta oficiālo versiju. Es neko nenoliedzu, bet gan izteicu mājienu – varbūt varētu paskatīties uz visām pusēm? Bet viņš teica: nē, tā ir oficiālā versija, jūs nesaprotat, tā vienkārši ir”. Kristīna nestrīdējās.
Jūlija runā bez aplinkus vārdiem. “Es teicu: klausieties, nu, kā tas notika, ka te “Crocus” notika traģēdija, un mūsējie to visu vienkārši palaida garām?” viņa stāsta par neseno sarunu. “Uz ko viņš man atbildēja: “Kur viņi gāja? Uz Ukrainu!” Es teicu: “Saprotu.” Pēc tam, kad viņš man to pateica, es godīgi sapratu, ka viņu galvās vienkārši bija tāds juceklis, ka [TV propagandists] Solovjovs un visi pārējie atpūtās”.
Igors nepaliek parādā. “Jūs esat stulbi liberāļi, jūs esat stulbi pacifisti,” viņš rupji saka. Saņēmusi to no viņa telegrammā, Jūlija nolēma vairs ar viņu par “politiku” nerunāt. Viņa uzskata, ka ir iespējams diskutēt par uzskatu atšķirībām, ja ir cieņa pret otra nostāju, bet viņas draugam ar to ir acīmredzamas problēmas.
Abas intervētās sievietes uzskata, ka karš ir pilnībā mainījis viņu vīriešus. Jūlija stāsta, ka viņas draugs agrāk bijis runīgs, atsaucīgs, zinājis, kad nepieciešams uzklausīt un atbildēt. Tagad komunikācija ir vienvārdīga: “jā”, “nē”, “labi”. Jūlija noskaidroja, ka viņš gandrīz nekad nerunā arī ar saviem vecākiem.
Kristīna par to runā tieši: “Vīrietis, kurš tika mobilizēts 2022. gadā, septembrī, un vīrietis, kurš piedalījās karadarbībā 2024. gadā, ir pilnīgi divi dažādi cilvēki. Es varētu strīdēties ar savu mīļoto vīrieti, kurš mani mīl, kurš ir blakus. Agrāk mēs varējām labi aprunāties, un strīds ātri beidzās, tagad strīds var tikai attīstīties, attīstīties un attīstīties. Tu vari paust savu viedokli, bet tev nav jāstrīdas un jāpierāda lietas, jo tu vari pierādīt lietas, kas viņam nepatiks.”
Februārī Associated Press žurnālista Mstislava Černova filma “20 dienas Mariupolē” ieguva Oskaru kā labākā dokumentālā filma. Martā, kad viņas vīrs bija atvaļinājumā, Jekaterina atrada filmas kopiju vietnē YouTube un uzlika klēpjdatoru uz galda. Un teica: “Noskaties to.” Andrejs neatbalstīja. Viņš atnāca, apsēdās uz dīvāna, lai skatītos.
Vīrs noskatījās apmēram pusi filmas. Tas, ko viņš redzēja, nesatricināja Andreja uzskatus. “Viņš neticēja tam, kas bija uz ekrāna, viņš domā, ka tā ir traģiska apstākļu sakritība, ka cietuši citi cilvēki, miermīlīgi cilvēki, ka tā nedrīkst būt,” saka Jekaterina. “Bet tad viņš vēl teica, ka mēs neesam pie tā vainīgi, ka “viņi” ir tie, kas to sarīkoja. Viņā ir tāda dziļa iekšējā pārliecība, ka citas valstis vēlas mūs iznīcināt, ka visi ir ienaidnieki. Iespējams, šie secinājumi ir izdarīti jau iepriekš.”
Jekaterina noskatījās līdz galam. Filma viņu nešokēja, jo viņa jau daudz ko bija redzējusi iepriekš. “Es to saņēmu – šoku, kas nepāriet. Tur nebija nekā tik pārsteidzoša, ko es nezinātu jau iepriekš. Viss ir viens un tas pats, rutīna, šausmīgi.”
Ļena ir pārtraukusi mēģinājumus runāt ar vīru par kara atbalstīšanu vai nosodīšanu vispār. “Parasti, kad mēs ar viņu runājam par kara atbalstīšanu vai neatbalstīšanu, tas izvēršas kādā asā skandālā. Pēdējo reizi šāda saruna, iespējams, notika ziemā.”
Tā vietā viņa koncentrējas uz diskusijām par maldināšanu un haosu, kas pavada mobilizēto piedalīšanos karā. Te viņas vīrs nestrīdas. “Tagad viņš saka, ka mobilizācija bija lielākā kļūda,” saka Ļena.
Viņa uzskata, ka vīrs pamazām saprot: ja tik daudzas reizes maldināts sīkumos, tad, acīmredzot, arī globālais skaidrojums, kāpēc Krievija karo Ukrainā, nav patiess. “Bet es viņam tieši viņa priekšā neuzdodu šādus jautājumus – vai tev nešķiet, ka tas viss ir muļķības – es viņam neierosinu noskatīties tādu filmu kā “Parastā denacifikācija”. [blogera Aleksandra Stefanova stāstījums par karu Ukrainā kopš 2014. gada]. Garāmejot, netieši es varu pajautāt, bet – bez jebkādas superatbalsošanas. Lai gan viņš domā, ka es uz viņu uzvedos.”
Sagrautās ģimenes gads
Kristīna un Aleksandrs iepazinās “VKontakte” – viņš ieraudzīja viņas komentāru zem kāda ieraksta un uzrakstīja privātā vēstulē. Pirms mobilizācijas viņš strādāja kāda liela mazumtirgotāja noliktavā, komplektējot pasūtījumus. Viņa ir bērnudārza audzinātāja. Kristīnai, 33 gadus vecai, ir meita no iepriekšējās laulības, un dzemdēt bērnu ar vīru nebija iespējams. Līdz 2022. gada septembrim viņa piedalījās mākslīgās apaugļošanas programmā.
“Un tieši tad, kad tas tika pabeigts, vīram piezvanīja. Tā ka man nācās to visu aizmirst, atlikt, un būs bērns vai nebūs, es nezinu,” viņa ar rūgtumu saka. Krievijā 2024. gadā pasludinātais “ģimenes gads” viņai šķiet izsmiekls, “kā spļāviens”. Tagad tām pievienojušās vēl citas veselības problēmas: Kristīnai ir diagnosticēts audzējs, un viņa ir pārliecināta, ka tas saistīts ar uztraukumu par vīra mobilizāciju. Viņai nav neviena, pie kā atstāt bērnu, lai dotos uz operāciju.
Viņa pameta darbu bērnudārzā 2022. gada rudenī – viņa bija sastrīdējusies ar kolēģēm par mobilizāciju. Tās viņai teica, ka nevajag dusmoties, uztraukties, sakot, ka viņas vīram “jābūt klāt”. Īpaši nepatīkami bija to dzirdēt no tiem, kuru tuvinieki netika mobilizēti, stāsta Kristīna.
Situācijā, kad neatgriezeniskais var notikt jebkurā brīdī, neviens no intervētajiem neveido nekādus plānus vai prognozes. Taču visu, kas jau ir noticis karā – vēl pirms vīra mobilizācijas un pēc tās -, Jekaterina sauc par katastrofu un ir pārliecināta, ka, lai kā notikumi risinātos, viņas ģimene nevar gaidīt neko labu.
“Es dzīvoju tikai ar to, kas notiek tagad, pagātni var kaut kā analizēt, bet nākotne ir nezināma. Bet jebkurā gadījumā nekas labs nenotiks. Var būt miljons scenāriju, bet es nedomāju, ka tas beigsies ar kaut kādām laimīgām beigām.”
