Reklāma

Sociālo tīklu lietotāji ar sapratni un emocijām uztvēruši Facebook publicēto Egijas S. stāstu par sāpīgo lēmumu – doties strādāt uz ārzemēm, kas vienlaikus nozīmē, ka ģimene vairs nebūs visi kopā un arī uzticamais suns būs jāatstāj citiem.

“Gribas kliegt! Kliegt tik skaļi, lai laiks, apjucis no trokšņa, sajauktu virzienu un sāktu ritēt atpakaļ. Lai brēciens būtu tik skaļš, ka aizēnotu spēju just un domāt…. jo es Jums saku-tā sāpe ir ne-iz-tu-ra-ma!!!!

Es šodien sarauju savu ģimeni gabalos.

Ģimeni, kuras esamības dēļ kopš 17 gadu vecuma esmu stipra un nesalaužama kā klints. Ģimeni, kas mani vienmēr iedvesmo iet uz priekšu un nepadoties. Ģimeni, kas ir mans enerģijas un dzīvesprieka avots…

Reklāma

Mēs 4, kas esam kā viens vesels – cits par citu stāvošs un krītošs veselums, sadalāmies reizinātājos. Es to tā sadalu. Negribot.



19 gadu garumā, izmēģinājusi visus variantus sniegt bērniem vismaz daļu no tā, ko katram bērnam/pusaudzim vajadzētu, es kapitulēju. Es, kā sieviete, kas viena pati audzina divus bērnus, nespēju šajā valstī viņiem sagādāt vietu, ko saukt par savām mājām , nespēju viņus 30 dienas mēnesī pabarot un apģērbt. Par pārējo nemaz nerunājot. Visu šo gadu garumā ir bijusi cīņa par eksistenci.
Divas nedēļas dzīvo, divas izdzīvo. Aizņemies-atdod-aizņemies…

Cerība, ka tepat būs labi vai labāk, mani virzījusi uz priekšu visus šos gadus. Bet nu gan naivums ir izplēnējis kā dūmi vējā un pāri paliek skaudrā patiesība – nebūs! Pietiek sevi mānīt!

Tāpēc, sagaidījusi brīdi, kad abiem bērniem rokās ir pirmais nopietnais izglītības dokuments, es piespiežu mūs sākt visu no nulles. Citā zemē.

Šodien uz nezināmu laika posmu atvadījos no savas Paulas. Stāvēju pie vārtiņiem un noskatījos, kā mans bērns ar koferi rokās, tēta un tuvāko draugu pavadīts, uzsāk ceļu uz lidostu. Mana meita. Mans lepnums.
Mans atbalsts un iedvesmotāja. Aiziet… ar to sasodīto koferi rokās. Iegāju mājā un sabruku…

Pēc stundas, balsī izbrēkusies, pie tiem pašiem vārtiem sagaidīju draugu, saliku bagažniekā mantas un devos uz laukiem, lai tur uz visiem laikiem atstātu savu suni. Suni, kas man nav tikai suns. Tas ir viens no četriem pilntiesīgiem ģimenes locekļiem, kuru mīlu tik pat stipri kā bērnus. Mans sargs, mīlulis un smaidu avots. Mana aste, kas pārlaimīga katru darba dienu sagaidīja mājās gandrīz divu gadu garumā. Mans Tīmo.

Sēžu laukos uz otrā stāva palodzes, klausos klusumā un raudu. Jo rīt atvadīšos… un nespēšu viņam izskaidrot, kāpēc es viņam atņemu viņa ģimeni. Nespēšu paskaidrot, kāpēc mūsu viņa ikdienā vairs nebūs.

Es rīt darīšu pāri kādam, ko mīlu, un mani tas beidz nost.

Un tad – pavisam drīz, atvadīšanās no Klāva, kura izvēli palikt Latvijā (varbūt uz laiku, varbūt pavisam) cienu un respektēju.

Ceru, ka straujā ielēkšana patstāvīgā dzīvē viņam nenodarīs vairāk sliktuma nekā labuma. Gribu ticēt, ka viņš ir tikpat stiprs kā es un tiks galā. Bet kā būs – to nezina ne viņš, ne es. Mēs dodam viens otram pārbaudes laiku un solījumu, ka jebkurā brīdī, ja viens no mums salūzīs – otrs momentā būs klāt. Bet tas, ka īsti nezinām, kad atkal satiksimies, ir sasodīti skumji. Pagaidām mēs viens otram to skaļi nesakām. Pieņemam viens otra izvēli un ceram, ka viss izdosies. Un ar bailēm gaidām brīdi, kad būs jāatvadās.

Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kas nonākuši šādā situācijā. Ne jau visi aizbrauc priecīgi, ka pamet šo valsti. Aizbrauc vecāki – bērni paliek. Aizbrauc bērni – vecāki paliek. Simtu simtiem saraustītas ģimenes… Atstāti draugi un radinieki. Simtiem dzīvnieku, kuru ģimenes nevar paņemt savu mīluli līdzi.

Un viss viena mērķa vārdā – gribam dzīvot nevis eksistēt!

Reklāma
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu