Jūras līmeņa celšanās, zemestrīces, plūdi, krastu erozija – tie ir tikai daži no iemesliem, kuru dēļ zem ūdens pazūd pilsētas un civilizācijas. Modernās tehnoloģijas ļauj ne tikai precīzāk izpētīt drupas, bet arī veidot trīsdimensiju vizualizācijas un restaurēt senlaiku dzīvi.
Dokumentālajā raidījumā “Pirātu pilsētas nosusināšana”, kas 16.jūlijā būs skatāms “National Geogrpahic”, redzēsim, kā, izmantojot modernās tehnoloģijas un izrakumos uzietos artefaktus, virtuāli tiek nosusināts Kingstonas līcis pie Jamaikas un skatam paveras reiz varenā pirātu mājvieta – Portrojāla. Pirms raidījuma “National Geographic” ir apkopojis informāciju par sešām nogrimušām pilsētām.
Herakliona – Tonisa un Austrumu Kanobe (Ēģipte)
Ēģiptes ziemeļos, Nīlas deltā pie Vidusjūras reiz viena otrai pretim atradās divas bagātas pilsētas: Herakliona – Tonisa un Austrumu Kanobe. Apmēram 500 gadus p.m.ē. tie bija lieli tirdzniecības centri – vārti uz Ēģipti, kuri grieķu kuģiem pavēra ceļu uz Nīlu. Mēnelajs, Spartas ķēniņš un skaistās Helēnas vīrs, esot dzīvojis Heraklionā vēl desmit gadus pēc kara pret Troju, bet Kanobe nodēvēta Mēnelaja stūrmaņa vārdā. Pilsētu nozīme mazinājās pēc tam, kad Aleksandrs Lielais 331. gadā p.m.ē. nodibināja Aleksandriju.
Vēl nesen teju vienīgā informācija par abu varenību un pazušanu bija antīko autoru teksti, piemēram, Hērodots minējis, ka pilsētu apkārtne līdzinās Egejas salas purviem. Franču uzņēmējs un arheologs Frenks Godio 90.gados sāka pētīt jūru Aleksandrijas tuvumā. 2000.gadā Abukiras līcī septiņu metru dziļumā aptuveni 1,6 kilometrus no tagadējās krasta līnijas tika atklātas apjomīgas drupas: ēku sienas, tempļi, kolonnas, statujas. Tā bija Austrumu Kanobe, savukārt Heraklionu – Tonisu atklāja aptuveni 5,4 kilometrus no krasta.
Vēlāk atrastas dārglietas, dievu statujas, amuleti, monētas, melna granīta stēla, kas atgādina nodokļu ediktu. Uz tās minēts Heraklionas vārds un to parakstījis faraons Nektanebo I (valdīja 380.-362.g.p.m.ē.). Monētas, kas datētas ar 724. un 743.gadu, ļauj pieņemt, ka pilsētas pazudinājuši milzīgi plūdi Nīlā aptuveni 742.gadā. Tie, iespējams, nobrucinājuši krastus, veicinājuši grunts sašķidrināšanos un pārvēršanos purvājā.
Portrojāla (Jamaika)
Jamaikas dienvidu pusē, garas zemes strēles rietumgalā esošā osta vairāk nekā astoņdesmit gadus bija pirātu patvērums un britu cietoksnis spāņu aizjūras impērijas sirdī. Taču izšķērdīgā, alkohola, vieglas uzvedības sieviešu un kautiņu pārpilnā dzīve beidzās vienā mirklī – 1692.gada 7.jūnijā Portrojālu satricināja 7,5 magnitūdu stipra zemestrīce. Zem ūdens nonāca divas trešdaļas no vairāk nekā trīspadsmit hektāru lielās teritorijas, tika iznīcināti četri no pieciem fortiem un vienā mirklī gāja bojā 2000 cilvēku.
Par grēcīgāko vietu uz Zemes dēvēto pilsētu XVI gadsimta sākumā nodibināja spāņi Huana de Eskvivela vadībā. Pēc vairāk nekā simts gadiem to iekaroja angļi. Ideja par pirātu pielabināšanu ienāca prātā gubernatoram Edvardam d’Olijam. Tajos laikos pirātisms britu impērijā bija visnotaļ akceptēta nodarbošanās, ja vien tika nomaksāti mesli. Kingstonas līča krastos esošā pilsēta kļuva par Jamaikas galvaspilsētu un vienu no lielākajām eiropiešu apdzīvotajām vietām Jaunajā pasaulē. Vēlāk par Portrojālas gubernatorleitnantu tika iecelts slavenais pirāts Henrijs Morgans. Tieši viņš sāka jūras laupītājiem “uzlikt iemauktus”, jo, pēc gubernatora domām, pirātisms bija kļuvis pārāk asiņains un nežēlīgs. Morgans mira dažus gadus pirms katastrofas, kas iezīmēja Portrojālas varenības beigas.
Pilsētas drupas tika uzietas XIX gadsimtā, tomēr pirātu bagātību meklējumi tās ir burtiski iznīcinājuši. Tā kā stihija uzbruka pēkšņi, Portrojālas drupas tiek salīdzinātas ar vulkāna izvirdumā bojā gājušās Pompejas drupām.
Danviča (Lielbritānija)
Viduslaikos rosīgā zvejas osta Danviča bija viena no Anglijas lielākajām pilsētām, Austrumanglijas galvaspilsēta. Te dzīvoja vairāk nekā 5000 cilvēku, bija 800 ar nodokli apliekamas ēkas un vismaz 800 hektāru zemes. Taču pilsēta bija celta uz mīkstiem nogulumiežiem, kurus lēnām postīja asi viļņi. 1286.gadā vētra nopostīja 400 māju un veikalu, tai sekoja milzu vētra 1326.gadā un vēl pēc desmit gadiem cilvēki sāka pamest nemīlīgo mājvietu. 1602.gadā bija atlikusi vien ceturtā daļa sākotnējās pilsētas. Pēdējā – Visu svēto baznīca – nogrima XX gadsimta sākumā. Tagad atlikušas vien dažas ielas, krogs un pāris māju, pārējo klāj aptuveni desmit metrus dziļš ūdens.
Dzelmē vēl joprojām ir redzamas baznīcu drupas, tās veido spokainu nogrimušās pilsētas rēgu. Sarežģīto niršanas apstākļu dēļ drupas ilgu laiku netika pētītas. 2008.gadā sāktie pētījumi atklāja, ka pilsētas pirmsākumi meklējami dzelzs laikmetā. Sauthemptonas universitātes pētnieks Deivids Sīrs izstrādāja precīzu trīsdimensiju karti, kurā apvienoti zemūdens pētījumu rezultātus, senas kartes un navigācijas ceļvežus.
TURPINĀJUMU LASI NĀKAMAJĀ LAPĀ PĒC REKLĀMAS BLOKA!
