Pavlopetri (Grieķija)
Kad senie grieķi devās jūrasbraucienā uz Troju, iespējams, tiem nācās burāt gan Pavlopetri – lielu, plaukstošu tirdzniecības ostu, kas atradās Lakonijas līcī pie tagadējām Grieķijas dienvidu robežām. Smilšainais krasts un labi aizsargātais līcis bijis perfekta apmešanās vieta bronzas laikmeta kuģiem. Tās drupas četru metru dziļumā 1967.gadā atklāja Southemptonas universitātes jūras ģeologs Nikolass Flemings. Labi veidots ielu, pagalmu tīkls, neapstrādātu akmeņu mājas, keramikas lauskas, kapi, kurus var datēt ar Mikēnu periodu – 1600. – 1100. gadu p.m.ē. Starp citu, tas ir laiks, kad radās daudzi Antīkās Grieķijas literārie darbi un mīti, tostarp Homēra “Varoņu laikmets”. Pilsēta nogrima apmēram 1000 gadu p.m.ē. zemestrīces laikā.
Mikēnu vara balstījās uz jūras ceļu kontroli, tomēr ostas pētītas maz. Pavlopetri nekas neliecina par nopietnām ostas būvēm, tādēļ pētnieki domā, ka tirgotāju kuģi noenkurojās 10 – 20 metrus no ostas, savukārt karakuģi tika vilkti uz liedagu. 2009.gadā Pavlopetri skenēšanas laikā plūstošajās smiltīs tika atklāti vēl 150 kvadrātmetri drupu. Akustiskās skenēšanas rezultāti ļāvuši izveidot ļoti precīzus senās ostas trīsdimensiju attēlus.
Jonaguni (Japāna)
Kad instruktors Kihačiro Aratake 1986.gadā ienira netālu no Jonaguni, viņam atklājās neticams skats – sešus metrus augsti monolīti, brīnišķīgi veidojumi ar precīziem perpendikulāriem leņķiem. Pie Japānai piederošās salas, kas atrodas 100 kilometrus uz austrumiem no Taivānas, 25 metru dziļumā tika atrastas milzīgas pakāpjveida terases.
Taču zinātnieki nebeidz strīdēties par to, vai tām ir dabiska izcelsme, vai arī tās ir senas pilsētas atliekas. Rjukju universitātes pētnieks Masaki Kimura apgalvo, ka identificējis piramīdu, triumfa arku, stadionu, akmens galdus, ceļus, tie varētu būt aptuveni 6000 gadus veci. Savukārt Bostonas universitātes pētnieks Roberts Šohs, kurš veicis lauka pētījumus Pakistānā, Ēģiptē, Kanādas arktiskajos apgabalos, uzskata, ka veidojumiem ir dabiska izcelsme. Tie ir pamatieži, kas savu izskatu ieguvuši tektonisko aktivitāšu rezultātā. Iespējams, senie cilvēki dabiskos veidojumus ir uzlabojuši un tad izmantojuši.
Ja Jonaguni patiešām ir senas civilizācijas atliekas, tad, iespējams, to var saistīt ar seno Japānas mednieku – vācēju kultūru Džomonu, kura sāka attīstīties 12 000 gadus p.m.ē.
Atlitjama (Izraēla)
Teju pirms 20 000 gadiem jūras līmenis bija aptuveni 100 metrus zemāks nekā šodien. Vidusjūras austrumu krasts atradās 10 kilometrus uz rietumiem, piekrastē risinājās rosīga dzīve. Kāpjot jūras līmenim, zem ūdens nokļuva ne viena vien apdzīvota vieta. Netālu no Haifas (Izraēla), aptuveni kilometru no krasta 10 metru dziļumā atrodas ļoti labi saglabājies sens ciems, kurā atrodami pat cilvēku kauli. 40000 kvadrātmetru lielā atradne tiek datēta ar 7000 gadu p.m.ē. un tiek uzskatīta par vienu no senākajām nogrimušajām pilsētām.
Ciemu 1984.gadā atklāja jūras arheologs Ehuds Galili. Plašās akmens ēkas ar dēļu grīdām, pavardiem, dārziņiem, mantu glabātavām un akām – tas ir neparasts un aizraujošs ieskats neolīta laikmeta dzīvē. Cilvēki nesen bija iemācījušies turēt mājlopus (aitas, kazas, cūkas, govis) un audzēt kultūraugus. Te atrastas vairāk nekā 100 dažādu augu atliekas, arī zivju asakas. Īpaši interesanti arheologiem bijuši divi skeleti: sieviete un bērns ir senākie zināmie tuberkulozes slimnieki.
Zinātnieki uzskata, ka ciemu varētu būt nopostījis vulkāna izraisīts cunami aptuveni pirms 8000 gadiem. Iespējams – Etna Sicīlijā. Galili uzskata, ka ciema bojāeju varēja veicināt slimības, bet ūdens līmenis cēlies lēnām, pakāpeniski atņemot cilvēkiem dzīves telpu.
Vairāk skaties “National Geographic” dokumentālajā raidījumā “Pirātu pilsētas nosusināšana”.
