Guļvieta patriciešiem
Tātad civilizācijas rītausmā cilvēki gulēja vienuviet bariņā. Viņi gulēja, saprotams, uz zemes, kas bija noklāta ar zāli, koku zariem vai zvērādām. Viss mainījās, kad parādījās pirmās mājas, kurās sāka nodalīt atsevišķas istabas miegam.
Turklāt pirmo reizi tas notika šumeru valstī pirms pieciem tūkstošiem gadu. Pats par sevi saprotams, ka šajā guļamtelpā bija arī sava konkrēta vieta gulēšanai, kas vairs nebija nekāda zema lažiņa, bet pamanāms paaugstinājums. Tiesa, tas bija gan šaurs, gan ciets, taču tieši uz tādām neērtām guļvietām naktis mēdza pārlaist visi šumeru, asīriešu, ēģiptiešu augstmaņi.
Toties senajiem romiešiem šāds askētisms nebija pa prātam. Izlutinātie patricieši augstāk par visu vērtēja savu komfortu, tāpēc gulēt gribēja ar visām iespējamām ērtībām. Šīs viņu tieksmes arī noveda pie gultas, precīzāk izsakoties, tās pirmatnējā veidola parādīšanās. Tas bija paaugstinājums, noklāts ar zvērādām un grezniem audumiem.
Uz šādām guļvietām atpūtās arī visas imperatoram pietuvinātās personas, no kuru vidus tika izraudzīti nākamie vietvalži. Viņi devās uz Romas iekarotajām zemēm un cita starpā turp aizveda arī savus paradumus, tradīcijas, sadzīves priekšmetus un mēbeles, no kurām gulta bija pati svarīgākā.
Taču pakļautajām tautām tā diez ko neiepatikās, un tās to nepieņēma. Galli, ģermāņi, briti, sakši, kuri neieredzēja visu, kas bija saistīts ar romiešiem, palika uzticīgi savam dzīvesveidam. Un turpināja gulēt uz grīdas.
Kas mainījās viduslaikos, lasi nākamajā lapā!
