Vampīrs – maigais asinssūcējs
Pasaulē dažādu nostāstu par vampīriem ir, ka ne saskaitīt. Un kādos tik veidos tos pasniedz: ir gan nemirstīgais grāfs Drakula, gan mistiskais briesmonis, visu mājlopu bieds čupakabra, gan vēl virkne dažādu monstru. Taču vienīgais vampīrs, ko oficiāli atzinusi zinātne, ir sikspārnis. Turklāt sikspārnis ir arī mūsdienās vienīgais zīdītājs, kas prot lidot.
Ir uzfilmēti dokumentāli kadri, kuros var precīzi redzēt visu procesu, kā sikspārnis vampīrs dzer citas dzīvas radības asinis. Nakts bestija nedzirdami nolaižas uz dzīvnieka – lielākoties aizmiguša – ķermeņa un ar asajiem zobiem izdara nelielus iegriezumus, kuros, lai dzīvnieks turpinātu mierīgi gulēt, ievada pretsāpju šķidrumu. Šos sikspārņus vampīrus, kas tik “maigi” sūc asinis un var par uzbrukt guļošam cilvēkam, arī zinātniski sauc par asinssūcējiem. Dabā to nav daudz – tikai trīs sugas. Tā sauktais mazais asinssūcējs ir izplatīts Brazīlijā, bet vislielākais – Amerikā. Lielā asinssūcēja ķermenis ir aptuveni 7 cm garš. Divi augšžokļa priekšzobi ir ārkārtīgi asi un aizpilda visu vietu starp ilkņiem.
Uzreiz jāteic, ka pat šis lielais asinssūcējs nav spējīgs izsūkt cilvēkam visas asinis, kā to rāda dažās šausmu filmās. Vēl jo mazāk viņš ar savu 7 cm lielo augumu spējīgs uzbrukt nomodā esošam cilvēkam. Taču cilvēku bagātā iztēle praktiski visus vampīrus apveltījusi ar sikspārņa pazīmēm, plēvainos spārnus ieskaitot. Tiesa, virkne zinātnieku pieļauj, ka dabā var būt sastopami arī liela izmēra asinssūcēji mutanti, taču pagaidām šie pieņēmumi ir tikai teorētiski.
Bez aizspriedumiem
Tieši tā jāpievēršas jautājumam par sikspārņiem. Pasaulē to ir aptuveni 800 sugu, tāpēc tikai trīs asinssūcēju sugas, kā saka, kopainu neietekmē. Tas būtu gandrīz vai tas pats, kā uzskatīt visu cilvēci par maniakiem tikai tāpēc, ka cilvēku vidū tādi tiešām ir.
Pavisam cita lieta ir tā, ka eksistē sikspārņi plēsoņas, kas pārtiek no sīkiem zvēriņiem un putniem. Tāpat ir arī sikspārņi zivjēdāji. Taču lielākais to vairums, īpaši mērenajā zonā mītošie, savai maltītei vislabprātāk izvēlas vienīgi kukaiņus, to skaitā arī kaitēkļus. Turklāt, kā apgalvo zinātnieki, vienā naktī apēstu kukaiņu svars ir bezmaz vai 1/3 no paša sikspārņa svara. Sanāk, ka spārnotie nakts lidoņi patiesībā atbrīvo mūs no patiesi īstiem asinssūcējiem – odiem, kas arī ietilpst sikspārņu ēdienkartē.
Aukstā un mērenā klimata apstākļos sikspārņi ziemā guļ. Bet tā kā viņi dzīvo kolonijās, reizēm tos veselu baru, karājamies ar galvu uz leju, var ieraudzīt kādas vecas, pamestas mājas bēniņos. Galvenais, ieraugot sikspārni, ir nenobīties un necensties bailes izraisījušo objektu piebeigt.
Uz robežas starp tumsu un gaismu
Nobeigumā vēl nedaudz mistikas. Ko īsti simbolizē sikspārnis? Tumsu vai gaismu? Kā zināms, gaisma dzimst tumsas dzīlēs. Ne velti senajās okultajās grāmatās pirmsākuma punkts, no kura sprādziena ceļā radās Visums, attēlots melnā krāsā. Bet gaisma, kas no tā izlauzās un radīja pasaules, bija balta.
Sanāk, ka sikspārnis ir piesātināts ar divām enerģijām: gaismas enerģiju un tumsas enerģiju un tādējādi atrodas uz robežas starp tumsu un gaismu. Iespējams, tieši par šīm sikspārnim piemītošajām īpašībām arī domāja slepeno zinātņu pārstāvji, kad savos eksperimentos izmantoja tā izkaltēto miesu.
