Cilvēka iekšējie resursi nav neizsmeļami, vismaz biologi par to ir pārliecināti. Absolūti katrā organisma šūniņā ir speciālas struktūras, un, lai dzīve ritētu normāli, to skaitam jābūt robežās no 50 līdz 55.
Taču ikreiz, šūnai daloties, šo struktūru kļūst par vienu mazāk: 49, 48, 47… Un nav svarīgi, vai cilvēks meditē Tibetā vai skūpsta krustu Vatikānā – kad šūnām beidzas dalīšanās iespējas, iestājas dabiskā bioloģiskā nāve.
Tādējādi 50–55 reižu dalīšanās cikls arī ir mūsu robeža. Vidēji rēķinot, tā ir tonna šūnu – tādu daudzumu mūsu organisms izstrādā mūža laikā. Faktiski ar šiem resursiem cilvēks varētu nodzīvot līdz 150 gadu vecumam, bet – būdams nošķirts no civilizācijas un ekoloģiski labvēlīgā vidē. Aktīvās šūnu dalīšanās robeža ir 80–90 gadu.
Daudzi būs ievērojuši, ka veciem cilvēkiem āda kļūst plāna – līdzīga pergamentam, kādreizējo sasitumu vai apdegumu vietās parādās savādi pigmentācijas plankumi. Arī tas norāda, ka organismā tiek izstrādāts arvien mazāk šūnu.
Šķir nākamo lapu un uzzini, cik bieži atjaunojas cilvēka šūnas!