12. februāra novakarē 97 gadu vecumā mūžībā aizgājusi rakstniece un skolotāja Ilze Indrāne.
Viņas meita Ieva Jātniece sociālajos tīklos dalījusies ar sirsnīgu atvadu vēstījumu, atzīmējot, ka Ilzes Indrānes gars turpinās dzīvot bērnos, mazbērnos, draugos, skolēnos, grāmatās un dabā – bērzos, ābelēs un pat sniegpulkstenīšos, kas nenosalst.
Dzimusi Lazdonas pagasta “Ciskānos” kā Undīne Jātniece Jāņa Liepiņa un Bertas Jātnieces ģimenē, viņa sāka rakstīt dzejas, tēlojumus un dzīvē novērotu cilvēku rakstura īpašības. Skolojās Vestienas 6-klasīgajā pamatskolā un Madonas vidusskolā, kur vadījusi skolas literāro žurnālu “Avots”.
Vidusskolas gados strādāja rakstāmlietu veikalā pie rotaļlietu izgatavošanas. Vēlāk studēja Rīgas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā un beidza Pedagoģisko klasi pie Madonas vidusskolas, kurā ieguva tiesības skolot 1.–4. klases bērnus.
1946. gadā, pašai tikko atstājot skolas solu, Ilze Indrāne sāka strādāt par skolotāju Mārcienas 7-gadīgajā pamatskolā. Divdesmit gadu vecumā jaunā sieviete tika norīkota par direktori Kusas skolā. Vēlāk strādājusi Praulienas pamatskolā, bija internāta audzinātāja un vadīja skolēnu dramatisko pulciņu. Strādājot par skolotāju, atrasti varoņu prototipi un uzkrājušies skolas dzīves novērojumi, kas vēlāk tika izloloti un atspoguļoti grāmatu lapaspusēs.
1963. gadā grāmatu plauktos nonāca autores pirmais romāns “Lazdu laipa”, kas kļuva par vienu no populārākajiem romāniem.
Līdz šim brīdim ir izdoti: 4 īsprozas krājumi, 7 romāni, 9 bērnu grāmatas, 4 lugas.
1975. gadā režisors Ēriks Lācis pēc Ilzes Indrānes romāna “Ūdensnesējs” motīviem Rīgas kinostudijā uzņēma divsēriju televīzijas spēlfilmu “Liktenim spītējot”, kurā vienu no galvenajām lomām – Jagnu – spēlēja mūsu novadniece Olga Dreģe.
Ilze Indrāne saņēmusi vairākus goda apbalvojumus, 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls piešķīra Ilzei Indrānei trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
Ilzes Indrānes darbos ir atspoguļoti daudzi autobiogrāfiski notikumi. Stāsti sakņojas reālajā dzīvē un turpinās grāmatu lapaspusēs. Šajos stāstos galvenais ir cilvēks, kas dzīvo pats savu dzīvi ar savām alkām, izmisumu un mīlestību, attiecībām ar līdzcilvēkiem, pārdzīvojumiem un darbu “kā galvenais dabas brīnums, kā stiprākais ozols starp ozoliem, lielākais kalns starp kalniem, kā grimstoša sala un peldoša sala”.
