Afirmācijas ir ļoti efektīvs veids, kā sasniegt iekšējo harmoniju. Strādāt ar tām vēlams vismaz desmit minūtes dienā. Afirmācijas var atkārtot gan balsī, gan domās – psiholoģiskā paņēmiena rezultāts tāpēc nemainās.
Ieskatam dažas negatīvās programmas un tām atbilstošās afirmācijas.
Negatīvās programmas
* Es neprotu rast kopīgu valodu ar cilvēkiem, tāpēc esmu vientuļš (vientuļa).
* Es slikti pazīstu cilvēkus. Tāpēc ap mani ir daudz sliktu cilvēku.
* Esmu neveiksminieks (neveiksminiece), un man vienmēr neveicas.
* Esmu kautrīgs (kautrīga). Tāpēc neviens man nepievērš uzmanību.
Afirmācijas
* Es piesaistu cilvēkus, un viņi tiecas pie manis. Tāpēc es nekad nejūtos vientuļš (vientuļa).
* Man ir lieliska intuīcija. Pie manis tiecas tikai labi cilvēki, kas man vēl labu.
* Man viss teicami izdodas. Veiksme vienmēr ir kopā ar mani.
* Es viegli komunicējos ar cilvēkiem. Tāpēc es vienmēr esmu uzmanības centrā.
Afirmācijas ir pozitīvi apgalvojumi, kas palīdz izmainīt domāšanu un veidot to nākotni, pēc kuras tiecamies. Ir divi afirmāciju veidošanas pamatprincipi.
Pirmais. Iekšējā attieksme tiek mainīta, lai vieglāk tiktu sasniegts mērķis. Vispirms vienā lakoniskā teikumā precīzi jānoformulē rakstura negatīvs, piemēram – “es nevaru koncentrēties nopietnam darbam”, “es nespēju patstāvīgi pieņemt lēmumus”, “es nekad negūšu panākumus” utt. Bet pēc tam jāizveido pozitīva frāze, kas ir pilnīgs pretstats šai negatīvajai programmai: “es protu koncentrēties visam, kas man ir svarīgi”, “es nevienam neļaušu ar sevi manipulēt”, “es viegli un ātri gūšu panākumus”… Nepārtraukti pie sevis atkārtojot līdzīgas frāzes, beigu beigās tiek panākts vēlamais – tiek mainīta iekšējā nostādne jeb programma.
Otrais. Nemainot sevi, tiek mainīta attieksme pret realitāti. Reizēm sarūgtinājumu izraisa apstākļi, kurus nav iespējams ietekmēt ar iekšējām nostādņu programmām. Piemēram, cilvēkam ir liels deguns. Šo vai citu ķermeņa īpatnību nevar mainīt (ja nu vienīgi ķirurģiski), tāpēc ar to jāsadzīvo.
Arī šajos gadījumos var izmantot afirmācijas, taču tagad tām jāmaina cilvēka attieksme pret realitāti, jāpiešķir tai pozitīva nokrāsa. Protams, būtu grūti sev iegalvot: “man ir mazs smuks deguntiņš”, jo šī afirmācija deguna lielumu neizmainīs. Toties frāzi var veidot tā, lai tā sauktajā defektā saskatītu kaut ko pozitīvu un pievilcīgu, piemēram, “mans deguns ir neparasts, tas piešķir manai sejai vienreizību, un es ar to lepojos”.
Pirms ķeras pie afirmācijām, jāzina daži to veidošanas pamatnoteikumi. Tos ievērojot, sava iekšējā es pārprogrammēšana būs daudz efektīvāka.
* Afirmācijā nedrīkst būt pārāk daudz vārdu. Pilnīgi pietiek ar vienu vai diviem lakoniskiem teikumiem.
* Afirmācija nedrīkst saturēt noliegumu, jo runa ir par to, ko cilvēks grib panākt, nevis otrādi.
* Afirmācijai jābūt pilnīgi pretējai tai negatīvajai programmai, kuru katrs noformulējis pats.
* Afirmācijās obligāti jāizmanto vārdiņi “es”, “man”, “mani” utt. un jāizvairās no abstrakcijām. Ja afirmācija tiek veidota no vispārējām frāzēm, visticamāk, rezultāta nebūs.
