Savukārt labie “rūķīši”, kas pasakā izglāba Sniegbaltīti, bijuši bērni, kas divpadsmit stundas dienā strādājuši Margarētas brāļa vara raktuvēs. Protams, bērni nekādi nevarēja palīdzēt grāfienei. Nomocīti smagajā darbā un necilvēciskajos apstākļos, vienmēr pusbadā, viņi agri nosirmoja, kļuva invalīdi, un tikai retais nodzīvoja līdz 20 gadu vecumam.
Doktors Zanders neatstāja bez ievērības arī pasakā minēto saindēto ābolu un noskaidroja, ka Bādvildungenē tiešām dzīvojis cilvēks, kurš zinājis, kā ābolus iespējams padarīt ja ne gluži indīgus, tad vismaz ļoti rūgtus. Izrādās, šis cilvēks rūgtos ābolus dāļājis apkārtnes bērniem, lai tie, domādami, ka tādi aug kokos, nelīstu viņa dārzā…
Doktors Zanders uzskata, ka gadu gaitā visas šīs patiesības stāstītas un pārstāstītas, līdz pārtapušas literārā sižetā. Viņaprāt, diez vai brāļi Grimmi zinājuši notikumu patieso gaitu.
Visticamāk, viņi savai pasakai par pamatu izmantojuši tautas atmiņā saglabātos pārstāstus. Savu versiju Ekhards Zanders izklāstījis grāmatā “Sniegbaltīte: mīti un realitāte”.
