23. janvārī mūžībā 84 gadu vecumā devusies izcilā bijušā Jaunatnes teātra aktrise Anda Zaice (11.06.1941-23.01.2026), teikts Ed. Smiļģa Teātra muzeja ierakstā sociālajos tīklos.
Beigusi Dailes teātra 3. studiju (1962), divus gadus bijusi aktrise Liepājas teātrī, 1964. gadā viņa sāka darbu Jaunatnes teātrī, kļūstot par vienu no teātra vadošajām aktrisēm gandrīz trīsdesmit gadu garumā. “Māksliniece ar smalku garīgu struktūru un neparastu ķermeņa plastisku izteiksmību. Aktrise, kura uzmirdzēja līdz ar šī teātra panākumiem un apdzisa, kad viņas teātris tika likvidēts.” (G. Zeltiņa)
“”Kā aktrise viņa neiekļāvās nekādos rāmjos, bet perfekti izpildīja visas režisora norādes,” tā par savu kādreizējo kolēģi Andu Zaici izteicies Rūdolfs Plēpis. (..) Manuprāt, šī neiekļaušanās rāmjos, nepadošanās laika, dzīves, cilvēku savstarpējo attiecību noteiktajiem ierobežojumiem un likumiem visbiežāk tomēr bija iekšēja. Ārēji Anda bija spiesta pieņemt un rēķināties ar sava laika un sava likteņa noteikumiem. (..) Viņai bijis jāsamierinās ar vairākiem “rāmjiem” – ar to, ka veselības dēļ nevarēja piepildīt savu bērnības sapni un kļūt par baletdejotāju, ar to, ka netika uzņemta Veras Baļunas vadītajā Teātra fakultātē. (..)
Neiekļaušanās rāmjos vairāk attiecas uz Andas daiļradi, viņas attieksmi pret aktrises profesiju un darbu, pret atveidotajiem skatuves tēliem. Jau mācoties Dailes teātra 3. aktieru studijā, Anda pedagogus un studijas biedrus pārsteidza ar savu oriģinalitāti, ar savu neparasti izteiksmīgo plastiku. Skatuves kustības, deju un ritmikas pasniedzēji aizgūtnēm slavēja Andu par viņas muzikalitāti, precizitāti, skaistajām kustībām. Viņa tik ļoti atšķīrās no pārējiem. Anda patika ne tikai deju un ritmikas pedagogiem, arī skatuves runas un aktieru meistarības pasniedzēji ar viņu bija ļoti apmierināti.” (S. Geikina)
Nele Š. de Kostēra “Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli” (1966), Vera M. Gorkija “Pēdējie” (1967), Katerina A. Ostrovska “Negaiss” (1971), Meita A. Čaka “Spēlē, Spēlmani!” (1972), Saša A. Čehova “Ivanovs” (1975), Antiņš Raiņa “Zelta zirgs” (1976), Solveiga H. Ibsena “Pērs Gints” (1979), Uļita A. Ostrovska “Mežs” (1981), Madara M. Zālītes “Pilna Māras istabiņa” (1983), Anna Valeska G. Gudeta, J. Zvirgzdiņa “Jubilejas gads” (1990), Draudzene “Neglītais pīlēns” (1991) un virkne citas aktrises lomas paliek ierakstītas kā spilgtas vērtības Latvijas teātra vēsturē.
Izsakām līdzjūtību aktrises tuviniekiem, kolēģiem un talanta cienītājiem.
