Ceturtajā Adventē, kas šogad sakrīt ar Ziemassvētku vakaru, visgaišāko sveci Adventes vainagā iededz Susurs – četrus gadus vecs draudzīgs un mīļš suņu puisītis, kurš Ulubelē nonācis pirms dažām dienām, sociālajā vietnē Facebook raksta dzīvnieku patverses “Ulubele” darbinieki.
“Nē, viņš nav cietsirdības vai nežēlības upuris, bet gan dzīvs atgādinājums mums, cilvēkiem par uzmanību un iejūtību vienam pret otru – arī saviem līdzcilvēkiem, kaimiņiem, radiem, novadniekiem un, protams, viņu četrkājainajiem ģimenes locekļiem.
Par Susuru (šādi viņu dēvējam Ulubelē) – izģindušu un nosalušu, piesietu ķēdē pie viensētas šķūņa, garāmbraucēji bija ziņojuši pašvaldības policijai. Kad policisti brauca skaidrot, kāpēc suns šādā stāvoklī, atklājās, ka Susura saimnieks – vientuļš cilvēks, savā mājā guļ miris, visticamāk, jau vairākas nedēļas, bet Susurs dienu pēc dienas velti gaida savu saimnieku ar dienišķo pusdienu bļodiņu un ūdeni.
Mājās bijis arī kaķītis, taču brīdī, kad atvēra durvis, viņš panikā izmucis. Neviens visā pasaulē nebija pamanījis, ka cilvēka vairs nav – tikai viņa draugi suns un kaķis, kuri diemžēl neko nevarēja izdarīt…
Tāpēc novēlot gaišu un labestības pilnu Ceturto Adventi, mēs aicinām pamanīt vienam otru – nebūt vienaldzīgiem vai kūtriem, padomājot par tiem, kas vientuļi, kas atstumti, kas varbūt paši neuzdrošinās citus uzrunāt, bet kam ļoti nepieciešama cilvēciska uzmanība – esiet viņu gaismas stars, viņu sargeņģelis!
Paņemiet kādu cepeša šķēli vai pīrāgu bļodiņu no sava galda, kādu labu cienastu viņa četrkājainajam draugam un apciemojiet katrs savu vientuļnieku, lai mirkli pabūtu kopā un cilvēciski apjautātos: “Kā tev klājas?”
Mēs gribam ticēt, ka Susuriņam sliktākais aiz muguras – tumsas punkts pārvarēts, tāpēc šobrīd tieši viņš visspilgtāk personificē Ceturto Adventi Ulubelē, kad vainagā aizdedzam Eņģeļu jeb Mīlestības sveci. Līdz ar tās aizdegšanu vainaga izstarotā gaisma kļūst visgaišākā, simbolizējot Gaismas atnākšanu.
Susuram vēl priekšā garš atkopšanās laiks ar medikamentiem, spēcinošu diētu, vitamīniem, siltumu un mīkstu gultiņu Ulubeles klīnikā. Pagaidām spēka vēl maz, tāpēc lielāko daļu laika Susuriņš saldi guļ. Taču nomodā viņš ar acīm nemitīgi seko cilvēkam, gaida mazu uzmanību vai skatienu sastapšanos. Viņa acīs ir tik daudz pateicības tiem sargeņģeļiem, kas viņu pamanīja un nepalika vienaldzīgi.
Par mata tiesu izglābies no bada nāves aukstumā un tumsā, viņš zina, ko nozīmē vientulība un pilnīga bezpalīdzība.
