“Bērnu invalīdu vecākiem ir vajadzīga milzīga pacietība un izturība. Neredzēdami problēmām ne gala, ne malas, daudzi vecāki laiku pa laikam krīt izmisumā. Arī pārslodze liek sevi manīt. Tādās situācijās, iespējams, līst asaras un pārņem žēlums pret sevi. Bet kāda palīdzība vecākiem ir pieejama?” vēsta misijas “Pakāpieni” ieraksts sociālajā tīklā “Facebook”.
“Tiešām – kāda? Kad ikdienā nākas sastapt šādus skatus, atbildes vienkārši nav.
Ik pa laikam tiek dzirdēti aicinājumi vecākiem, kas audzina bērnus ar īpašajām vajadzībām, būt aktīvākiem, vest bērnus sabiedrībā, u.t.t. Tik daudz dažādu projektu tiek īstenoti dzīvē, lai šiem bērniem palīdzētu, bet vai visi tos var izmantot?
Kā ir patiesībā?
Šis piemērs ir tikai par vienu ģimeni, kuru apmeklējot, raudāja sirds.
Cik daudziem no mums gribētos būt bildē redzamās mammas vietā? Cik ilgam laikam pietiktu “optimisma” ikdienā, kad jāmēro šādi ( ne) ceļi, lai nokļūtu līdz skolas autobusam vai vietai, kura tiek sagatavota bērniem ar īpašām vajadzībām. Vietā, kur viņš justos labi savu vienaudžu vidū?
Ko darīt, ja pašu spēkiem nav iespējams ceļu uzlabot, bet palīdzību nav kam lūgt? Atliek vien cerēt uz saulīti, kas ceļu nosusēs.”
