Cilvēka iekšējā pasaule ir nesaraujami saistīta ar viņa dzīves telpas stāvokli. Nosacīti katru dzīvokli, tāpat kā mūsu psihiskos procesus, var iedalīt apzinātajā un neapzinātajā daļā (zemapziņa).
Parasti viss, kas ir uzmanības centrā, kas tiek nolikts izrādīšanas vietā, kur tiek vesti viesi – tā ir telpa, ko mēs lieliski pārzinām un kontrolējam, ko veidojam pilnīgi apzināti.
Savukārt skapju atvilktnes, plauktu dziļākie stūrīši, antresoli, pieliekamie, bet dažam labam – arī pagulte, ir telpa, kuru apdzīvošana notiek neapzināti.
Savas dienasgrāmatas, vēstules, vecas un nevajadzīgas, bet sirdij mīļas lietiņas, kas sevī glabā kādu noslēpumu, mēs parasti noliekam kur tālāk no svešām acīm.
Tā mēs aizsargājam to, kas mums dārgs, ko negribam nevienam izpaust un rādīt.
Šajā sakarībā iespējamas divas galējības.
Vienā gadījumā cilvēki dod priekšroku neapzinātajam, un tad mājās tiek uzkrātas lietas, kas jau sen nevienam nav vajadzīgas.
Visas vietas ir pārblīvētas ar suvenīriem, fotogrāfijām, dažādiem niekiem, no kuriem saimnieki nekādi nespēj šķirties.
Otra galējība – kad absolūti visas lietas ir nepārtrauktā stingrā kontrolē.
Viss liekais tiek bez žēlastības izmests, un dzīvoklī valda ideāla, gandrīz vai sterila kārtība.
Kā ir tev?
