Mazliet zemāk redzamo kāršu kavu var pamatoti saukt par klasisku ne tikai tāpēc, ka to ir redzējis teju katrs bijušās Padomju Savienības iedzīvotājs. Spēļu kārtis vai pat pasjansa kārtis ar attēlotām figūrām cilvēkiem bijušajās PSRS valstīs ir daudz tuvākas, nekā mēs varam to iedomāties.
Piemēram, Šveices, Francijas vai Vācijas kāršu kava ārēji diezgan stipri atšķiras, un pašlaik visdrīzāk ir sastopamas parastas zīmētas kārtis. Taču šī kava, kas padomju laikā bija gandrīz katrā mājā, ir noformēta kā “Krievu stils”. Un kārtīm attēlotās personas un kāršu figūru kostīmi nav nejauši. Kādi tad personāži attēloti uz šīm kārtīm?
Acīm pierastie karaļi, dāmas un kalpi – tie ir cilvēki, kas pastāvēja reālajā dzīvē.
Patiesībā uz kārtīm attēloti karaliskās ģimenes locekļi, kuri reiz sapulcējās uz balli-maskarādi. Tā bija viena no pēdējām greznajām ballēm – drīz vien, pēc Oktobra revolūcijas, Krievijas impērija sabruka, taču atmiņas par svinībām lūk, kādā brīnumainā veidā saglabājās!
Imperatoru balle notika 1903.gadā Santkpēterburgā, bet dress-kods bija 17.gadsimts. Ievērojamas personas bija tērpušās greznos stilizētos kostīmos, bet fotogrāfi to visu iemūžināja. Kāršu attēli precīzi atkārto viesu tēlus.
Jāmin, ka ballē pulcējās 390 viesu un viņi bija ģērbti kā visu kāršu mastu galminieki, bajāri un muižnieces, musketieri un pilsētnieces, vojevodas un zemnieces – tērpos, kādus valkāja laikā pirms Pētera I valdīšanas. Kostīmu skices izstrādāja mākslinieks Sergejs Solomko, bet tērpus izgatavoja labākie Krievijas impērijas šuvēji.
Visinteresantākais, ka kāršu kavu “Krievu stils” saistībā ar Romanovu nama 300.gadadienu nodrukāja un izlaida Aleksandrovskas manufaktūrā. Pēc revolūcijas to slēdza, bet nedaudz vēlāk fabrika atkal atsāka darbību un turpināja izlaist kārtis pēc pirmsrevolūcijas skicēm. Vēlāk kavu ofseta drukai pielāgoja padomju mākslinieks Jurijs Ivanovs.
Pārsteidzoši, ka tieši šī kāršu kava bijušajā Padomju Savienībā kļuva vispopulārākā – neviena cita ar to nevarēja konkurēt, lai gan tika radītas antireliģiozas, antifašistiskas un daudzas citas kāršu kavas.
Nākamajās lapās – vēl senāki stāsti par kāršu prototipiem!
Kāršu kavas varoņu prototipi
Kad paņemam rokās kārtis, lai uzspēlētu, piemēram, “durakus” vai zolīti. Mums pat prātā neienāk, ka zem mākslinieciski izskaistinātajiem karaļu, dāmu un kalpu portretiem slēpjas reālas (vai gandrīz reālas) vēsturiskas personas.
Reiz dzīvoja drosmīgs karalis…
Par visu četru karaļu prototipiem kļuvuši leģendāri valdnieki varoņi, par kuriem viduslaikos jūsmoja visi eiropieši.
Franku karalis un Rietumeiropas imperators Kārlis Lielais “ieņēma” vietu ercenu tronī. Parasti viņš tiek attēlots kā gudrs bruņinieks sermuļādas mantijā, kas simbolizēja bagātību. Kreisajā rokā viņš cieši turēja zobenu – varas un drošsirdības zīmi.
Dāvida attēlu pīķa karaļa veidolā sākotnēji rotāja arfa – kā atgādinājums par Jūdu ķēniņa muzikālo talantu. Diemžēl mūsdienu kārtīs šī raksturīgā detaļa praktiski nav saglabājusies. Starp citu, Napoleona karagājienu laikā, pīķu karalim, kuram kāršu spēlmaņi jau izsenis piedēvējuši mistisku ļaunu spēku, tika piešķirts Bonaparta veidols. Taču vēlāk, kad Napoleons jau aizvadīja mūža nogali Sv. Helēnas salā, pīķu karaļa tronī atgriezās Dāvids.
Jūlijam Cēzaram gods sēdēt tronī dzīves laikā gāja secen, bet, neraugoties uz to, franču viduslaiku leģendās viņš iegājis tieši kā “Romas karalis”. Tāpēc par viņam ierādīto vietu kāravu karaļa tronī neviens pat nebrīnījās. Visbiežāk Cēzaru attēloja profilā, bet uz dažām senām itāļu un franču kārtīm – ar izstieptu roku. Šis žests radīja iespaidu, it kā karalis grasās saņemt kukuli. Taču patiesībā tas norādīja uz to, ka visas kāravu kārtis tiek identificētas ar naudu. Starp citu, bez Jūlija Cēzara uz kāravu karaļa lomu savulaik pretendēja arī Viktors Igo un franču ģenerālis Bulanžē – nelabojami dumpīgais romantiķis un sieviešu mīlulis.
Maķedonijas Aleksandrs ir vienīgais no kāršu kavas karaļiem, kuram seno kāršu izgatavotāji rokā bija ielikuši valstsābolu. Diemžēl laika gaitā šis monarhijas varas simbols tik ļoti stilizēts, ka tagad to grūti atpazīt. Tieši tāpat kā pašu kreiču karali: no drosmīga karavadoņa ar caururbjošu ērgļa skatienu un bieziem kupliem matiem viņš pārvērties kalsnā būtnē ar jutekliskām lūpām, akurātām ūsiņām un bārdiņu. Diez vai pats Aleksandrs spētu sevi atpazīt…
Šķir nākamo lapu un uzzini par dāmām!
Meklējiet sievieti
Kāršu dāmām ar Kārļa Lielā, Jūlija Cēzara un citu karaļu prototipu reālajām draudzenēm nav nekādas saistības. Jāteic, ka ar viņām viss ir daudz sarežģītāk, jo nākas ielūkoties miglainajos mītos un leģendās.
Pati pirmā ercenu dāma bija skaistā Helēna – Spartas valdnieka Menelāja sieva, kuru nolaupīja Trojas valdnieka Priāma dēls Parīds, tā izprovocējot Trojas karu. Viņas sāncenses ietikt kāršu kavā bija arī Tīras valdnieka meita un Kartāgas dibinātāja Didona, bet vēlākos laikos – Anglijas karaliene Elizabete I. Taču uzvarētājas laurus un ercena dāmas kroni beigu beigās ieguva Bībeles varone Judīte, kuras stilizēto attēlu varam redzēt ikreiz, kad paņemam rokās kārtis.
Vieta pīķa dāmas tronī tika piešķirta Palādas Atēnai – gudrai sievietei ar labu reputāciju. “Ļaundares” birka viņai tika piekarināta daudz vēlāk – Simtgadu kara laikā, un tas notika tā: kad Francijā parādījās Žanna d’Arka, uz vispārējā tautas patriotisma un mīlestības viļņa… viņa “atņēma” Atēnai karalienes kroni un ieņēma viņas vietu kāršu kavā. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Kad Orleānas jaunavu, apsūdzētu burvestībās, sadedzināja uz sārta, pīķa karalienes tronī atgriezās grieķu dieviete, kuras bardzību it kā mīkstināja tradicionālais zieds labajā rokā. Taču pat tas vairs nespēja mainīt lietas būtību: Žannas traģiskais liktenis būtiski atsaucās uz pīķa dāmas reputāciju, un viņa tika uzskatīta par “ļaundari”.
Kārava dāmas, proti, “naudas karalienes” lomai no neskaitāmām pretendentēm viduslaiku mākslinieki beidzot izvēlējās Pantesileju – amazoņu valdnieci grieķu mitoloģijā. Diemžēl izrādījās, ka viņa ir ļoti mazpazīstama persona, tāpēc Pantesilijas vietu drīz vien ieņēma Bībeles varone Rahile – gana ļauna, alkatīga un skopa būtne. “Naudas karalienes” ampluā viņai piestāvēja ideāli, tāpēc kāravu tronī viņa ir vēl tagad. Starp citu, izmantojot kārtis zīlēšanai, kārava dāmas sliktās rakstura īpašības nez kāpēc tiek piemirstas, bet velti: viņa spēj paredzēt ne tikai naudas ieguvumu vinnestā vai no mantojuma, bet arī nepatikšanas.
Zināms sajukums bija arī ar kreiču dāmām. Šajā lomā bijušas Trojas valdniece Hekube, sievietes pievilcības iemiesojums Florimela, alegoriska būtne Vilšanās, kas uz senajām franču kārtīm tika attēlota ka vientuļa skaistule ar kāzu zvaniņu. Vēlāk kādam nezināmam ģēnijam ienāca prātā kreiču dāmu nosaukt par Argīnu – no latīņu vārda regina, kas nozīmē “karaliskā”. Vārds iedzīvojās, turklāt ne tikai kāršu kavā: turpmāk arī visas franču karaļu favorītes un mīļākās sāka saukt par Agrīnām.
Kā uzskata zinoši spēlmaņi, ar kāršu dāmām jābūt modriem, jo sievietēm raksturīgās nepastāvības dēļ tās jebkurā mirklī var iegāzt. Un to ar vēsu prātu var izdarīt pat trumpju dāma.
Nākamajā lapā – par drosmīgajiem kalpiem!
Drosmīgais bruņinieks
Kalpi (arī ieročnesēji) lielākoties ir stilizēti reālu cilvēku portreti. Lai gan pēc nosaukuma kalps ir it kā zemāko aprindu pārstāvis, kāršu pasaulē tas ir piedzīvojumu meklētājs, kas ne vienmēr ievēro likumus, toties kuram ir svešas tādas īpašības kā alkatība un viltus.
Par ercenu kalpu tika izraudzīts Etjēns de Vinjels – vēsturiski zināma personība, kas dienēja Kārļa VII armijā. Pats sevi Etjēns sauca par La Iru, ko var tulkot kā “niknums” vai “suņa rūkšana”. Un ne jau bez pamata – viņš bija teicams karavīrs, pat neapdomīgi drosmīgs un ar asu mēli. Kādu laiku viņš bija Žannas d’Arkas padomnieks un, līdzīgi Tilam Pūcesspieģelim, Vilhelmam Tellam un Robinam Hudam, iespiedies tautas atmiņā gluži kā folkloras varonis. Šā cilvēka tēls izrādījās tik pievilcīgs, ka bez konkurences ieņēma ercenu kalpa vietu. Spēlmaņi mēdzot teikt, ja uz rokām ir ercena kalps, ir vērts riskēt.
Par pīķu kalpa prototipu kļuva dāņu nacionālais varonis Ogijers. Kā liecina vēsturiskās hronikas, neskaitāmās kaujās pašās karstākajās cīņu vietās viņš cirtis ceļu vienlaikus ar diviem zobeniem, un visā Eiropā neviens cits karotājs nav spējis ar viņu sacensties. Iespējams, tieši šīs sava pārākuma apzināšanās dēļ pīķu kalpa tēlā nav manāmas pat niecīgas ļaunuma iezīmes. Jāpiebilst, ka ar pīķu kalpu saistās kāds gana patīkams kāršu spēles ticējums: uzskata, ka spēlmanis, kuram bieži izkrīt pīķu kalps, ilgi saglabās jaunību. Kāpēc? Kā vēsta leģenda, drosmīgais cīnītājs bija fejas Morganas līgavainis, un mūžīga jaunība viņam tika pasniegta kā kāzu dāvana.
Par kāravu kalpa prototipu vispirms kļuva Kārļa Lielā radinieks itālis Orlando, kura atriebīgā daba vēlāk viņam atspēlējās un kāršu kavu nācās pamest. Viņa vietu ieņēma Hektors de Marē – viens no Apaļā galda bruņiniekiem un sera Landselota pusbrālis. Tiesa, Hektora dižciltība un cēlums slikti sader kāravu ieročnesēja slikto slavu, bet acīmredzot bruņinieks ar to itin labi tiek galā, ja jau tik ilgi turas šajā “postenī”.
Par kreiču kalpu kļuva pats sers Lanselots. No visām kalpu kārtīm sākotnēji šī bija pati spilgtākā, taču ar laiku kreiču ieročnesējs zaudēja savu grezno kamzoli un bultu ar aso uzgali, kas apliecināja viņa augsto meistarību šaušanā ar loku.
Par kreiču kalpu kļuva pats sers Lanselots. No visām kalpu kārtīm sākotnēji šī bija pati spilgtākā, taču ar laiku kreiču ieročnesējs zaudēja savu grezno kamzoli un bultu ar aso uzgali, kas apliecināja viņa augsto meistarību šaušanā ar loku.
Toties “veiksmīgās” kārts slava joprojām saglabājusies un tiek uzskatīta par labu zīmi, kuru spēlmaņi skaidro šādi: neskumsti par zaudējumu, turpini spēlēt, un veiksme neizpaliks!
Starp citu, XIX gadsimtā spēlmaņu ērtībām kāršu personāži tika līdz pusei apcirpti, un tēla lejasdaļu ieņēma augšējās daļas spoguļattēls.