Cilvēki savstarpēji sazinās ne tikai ar valodu: daudz lielāka loma saskarsmē ir enerģiju apmaiņai.
Tieši šīs enerģiju apmaiņas rezultātā rodas it kā absolūti nepamatotas konfliktsituācijas, kas nesatur nekādus nodomus radīt materiālus vai kādus citus zaudējumus. Vienas puses centieni rast un nodibināt kontaktus negaidīti atduras pret otras puses nelokāmu nesapratni vai vārdos ieliktās jēgas izkropļotu uztveri, kaut gan vēl vakar tie nekādus pārpratumus neradīja. Tā uzskata medicīnas zinātņu doktors Viktors Jakovļevs, kurš jau ilgu laiku nodarbojas ar problēmām, kas saistītas ar enerģētisko apmaiņu, ārstēšanu un… uzbrukumiem.
Cilvēks sastāv ne tikai no fiziskā ķermeņa. Profesors Jakovļevs ne reizi vien veicis šādu pētījumu: lūdzis pie viņa atnākušajam pacientam noteikt sava “es” robežas. Cilvēks padomā un tad vairumā gadījumu apvelk ap sevi apli, kas ir ārpus viņa fiziskā ķermeņa robežām. Šo teritoriju Jakovļevs arī sauc par enerģētisko apvalku jeb auru. Cilvēkam ar veselu psihi aurai ir noteiktas robežas. Pirmā ir iekšējā, un tā atrodas 0,5–1 metra attālumā no ķermeņa, bet otra, ārējā, ir 2,5–3 metru attālumā.
Kontaktēšanos starp cilvēkiem lielākoties nosaka šo enerģētisko apvalku saskaršanās īpatnības. Tās, piemēram, var izraisīt auru “saplūšanu”. Tad divi nepazīstami vai mazpazīstami cilvēki pilnīgi negaidīti var nonākt savdabīgā situācijā: justies gluži kā apburti un zaudēt realitātes sajūtu. Šajā mirklī viņi “atslēdzas” no ārējās pasaules un ieslīgst labsajūtā, kas robežojas ar transu. Notiek iekšējās laika skaitīšanas palēnināšanās, rodas vibrācijas sajūtas ķermenī, un šie cilvēki it kā sāk dzirdēt “kosmisko mūziku”. Šis efekts ir ļoti īss un parasti beidzas ar abu auru samazināšanos.
Bez “saplūšanas” efekta starp cilvēkiem var veidoties arī atgrūšanas efekts, kuru vienmēr pavada diskomforta sajūta un emocionāls sasprindzinājums. Cilvēks šajā stāvoklī tiecas palielināt distanci, spert soli atpakaļ, lai starp aurām būtu neitrāla teritorija.
Diemžēl ne visi auru kontakti spēj sniegt gandarījumu vai vismaz nenodarīt kaitējumu. Ļoti bieži profesoram Jakovļevam nācies saskarties ar agresiju, kas ļoti kaitējusi cilvēku aurai. Galvenais agresijas mērķis ir – atjaunot savu auru uz cita cilvēka auras rēķina. Tāpēc agresori parasti ir tie cilvēki, kam ir bojāta pašu aura. Ja “veselai” aurai ir ovāla kokona (olas) forma, tad bojātā aura ir nelīdzena, “izrotāta” neskaitāmiem izciļņiem un iedobumiem.
Lai izmantotu upura auru savas auras “remontam”, agresoram ir jāuzspiež sava griba citam cilvēkam, jāliek viņam izdarīt to vai citu rīcību. Tas tiek sasniegts ar dažiem bieži izmantojamiem paņēmieniem. Piemēram, var izraudzīto upuri uzaicināt ieņemt enerģētiskajā plānā neizdevīgu pozīciju: vēlīgi piedāvāt krēslu bez atzveltnes vai, gluži pretēji, aicināt apsēsties uz mīksta dīvāna vai šūpuļkrēslā, kur cilvēkam ātri vien piezogas slinkums un miegainība.
Bieži izmantots paņēmiens ir no miermīlīgas un aizraujošas sarunas strauji pāriet uz vārdiskiem un enerģētiskiem izlēcieniem, kas upuri pārsteidz gluži kā zibens no skaidrām debesīm. Vēl biežāk agresors mēdz savu upuri provocēt uz emocionāli nekontrolētām emocijām: ķildu, asarām. Upura dvēseliskie pārdzīvojumi palīdz viņam saņemt sev nepieciešamo enerģētisko lādiņu.
Pēc profesora Jakovļeva atzinuma, enerģētiskā agresija iedalās sešos atsevišķos posmos.
Par tiem lasi nākamajā lapā!
1. Agresors pāriet iekšēja uzbudinājuma stāvoklī un tuvojas izraudzītajam upurim. Šajā posmā agresora aurā krasi parādās tai raksturīgās deformācijas: galvas centrā tā it kā iegrimst, bet visapkārt – izspiežas. Vampīram “izaug” savdabīgi “enerģētiskie ragi”. Viņa aura krasi palielinās, taču tā kļūst smaga un iemanto nomācošu raksturu.
2. Agresora un upura auru kontakts. Vampīrs ar savas auras iekšējiem slāņiem spiež uz upura auru, tādējādi to demoralizējot.
3. Kopīgā “auras maisa” veidošana. Tas tiek radīts uz upura auras rēķina.
4. Intensīva auru pārveidošana “enerģētiskā maisa” iekšienē. Agresora uzbudinājums šajā posmā sasniedz maksimumu.
5. Izeja no kopīgā “enerģētiskā maisa”. Agresora garastāvoklis strauji mainās: viņš nomierinās, tad pagriežas pret upuri ar sāniem un pamet kopīgo “maisu”.
6. Agresors, atjaunojis savu auru un piešķīris tai normālu formu, pamet upuri. Toties upura aura ir pavisam bēdīgā stāvoklī: tā kļuvusi mazāka un uz tās redzamas rupjas deformācijas pēdas, bet pats upuris jūt emocionālu nospiestību un fizisku vājumu.
Enerģētiskais vampīrs, apmierinājis vajadzību izlabot savu auru uz cita cilvēka rēķina, izveido tai veselīgu formu un uz kādu laiku nomierinās. Viņa turpmākā uzvedība ne ar ko neatšķiras no normālo cilvēku uzvedības. Taču deformācijas cēloņi nav novērsti, tāpēc pēc kāda laika agresora aura atkal mainās, un viņš sāk meklēt jaunu upuri.
Par enerģētiskajiem agresoriem cilvēki var kļūt pēc smagas slimības, kas noārda auru. Diezgan bieži par tādiem var kļūt pēc bīstamas aizraušanās ar maģiju. Mistiskas nodarbes vienatnē bez pieredzējuša un atbildīga vadītāja klātbūtnes ne tikai rada neskaitāmas deformācijas aurā, daži, kas stipri “saslimuši ar maģiju”, spēj izsaukt nekontrolējamus efektus (poltergeistu) savā dzīvesvietā. Sāk notikt neiedomājamas lietas: istabās dzirdami savādi trokšņi, pašas no sevis atveras durvis, krīt un saplīst trauki un tamlīdzīgi.
Profesors Jakovļevs apkopojis arī agresoriem piemītošās kopīgās iezīmes. Kā liecina viņa novērojumi, acu krāsa nav apliecinošs “simptoms”: enerģētiskus triecienus vienādi spēj izdarīt cilvēki gan ar tumšas, gan gaišas krāsas acīm. Daudz drošāka enerģētisko vampīru pazīme ir “apdzisušu” acu izteiksme, kas ir disharmonijā ar veselīgo sejas krāsu, fizisko spēku un impulsivitāti.
Kā neļaut sevi “aprīt vampīram”, lasi nākamajā lapā!
Apses miets ienaidniekam
Pieņemsim, ka esat sajutis vai izskaitļojis enerģētisko vampīru. Tātad jāatrod veids, kā pret viņu aizsargāties. Tā kā vampīri mēdz būt dažādi, atšķirīgai jābūt arī aizsardzībai.
V. Jakovļevs piedāvā apsteigt ienaidnieku un uz agresiju atbildēt ar brīdinājuma triecienu. Tikai šajā gadījumā jāapgūst austrumu cīņas tehnika, kas ļauj brīvi regulēt sava ķermeņa enerģiju. Diemžēl tieši aizraušanās ar maģiskām un enerģētiskām zinībām spēj cilvēku pārvērst vampīrā, tāpēc garīgi netrenētiem cilvēkiem daudz drošāk izvēlēties pasīvo aizsardzību.
Pats labākais veids, kā aizsargāties no vampīra, ir – saglabāt absolūtu mieru. Ir stingri jāpatur prātā, ka, neiesaistoties vampīra uzspiestajā skandālā, viņš nespēs enerģiju atņemt. Tieši negatīvie emociju uzliesmojumi palīdz agresoram ātri nosūkt lielu enerģijas devu.
Efektīvs aizsardzības veids ir arī “enerģētiskais vairogs”. Cilvēks domās savas auras ārmalu pārvērš mirdzošā spogulī, kas atstaro jebkuru “ļauno” enerģiju. Jo spilgtāka ir cilvēka iztēle un jo mierīgāks viņš būs uzbrukuma brīdī, jo efektīvāks būs “vairoga” aizsardzības efekts.
Reliģiozam cilvēkam aizsardzības nolūkos jāizmanto garīgie ticības simboli. Piemēram, jāiztēlojas, ka starp viņu un vampīru ir ugunīgs krusts vai svētbilde, kas ļoti spēcīgi iedarbojas uz ļaundari.
Reizēm pārāk izteikta upura iztēle kļūst par enerģētiskā vampīra izpalīgu. Salasījies mistisko literatūru, upuris var just bailes no ienaidnieka un pārvērtēt viņa iespējas. Tad sīkie enerģētiskie zaglēni pārtop varenos milžos, kuriem stāties pretī šķiet bezcerīgi. Patiesībā aizsardzības nolūkos nepieciešama pilnīgi pretēja rīcība: uzbrukumam gatavais vampīrs jāiztēlojas kā punduris, bet pašam sevi – kā gigantu.
Gadījumā ja nākas satikties ar mierīgu vampīru, kurš ar savām žēlabām gatavs jūs novest līdz izmisumam, ļoti svarīgi saglabāt gara spēku. Kad šāds cilvēks sāk sūdzēties par likteni, domās jāpasaka: “Pats/pati esi vainīgs/vainīga!” Dzīve dod cilvēkam to, ko viņš pats iesējis. Reizēm ar šiem domās pateiktajiem vārdiem ir gana, lai gaudulīgais vampīrs atkāptos un dotos meklēt sev citu upuri. Galvenais – ieņemt stingru pozīciju: neļaut saviem viltus draugiem vai kolēģiem liet uz apkārtējo galvām visādas negācijas. Piekrišana mierīgajam vampīram tikai pastiprinās viņa alkas iegūt enerģiju šādā vieglā ceļā, bet viņa sarunu partnerim tas var draudēt ar nervu sistēmas un visa organisma novājināšanos.
Mēdz būt vampīri, kuru galvenais ierocis ir izprovocēt upurī žēluma jūtas. Pirms uzbrūk, vampīrs vispirms cenšas nodibināt emocionālu kontaktu: sūdzas par savu likteni, problēmām, slimībām. Turklāt darīt kaut ko pats lietas labā viņš negrib, tāpēc savas problēmas risina, “piesūcoties” cita cilvēka aurai. Iedarbīgs līdzeklis pret šādiem vampīriem ir tā sauktā aukstuma terapija, proti, pret šādu cilvēku jāizturas atturīgi un ļoti auksti. Izmaiņas attiecību raksturā nāks par labu abiem: upuris saglabās savu auru neskartu, bet vampīram nāksies iemācīties gūt enerģiju normālā veidā.
Pats labākais veids, kā sevi pasargāt no jebkura veida vampīriem, ir “emocionālā aizsardzība”. Priecīgs skats uz dzīvi, patiesa interese par lietām, kuras nākas paveikt, mierīga un cieņas pilna attieksme pret apkārtējiem, mīlestība pret tuviniekiem, kas nepāraug neapdomībā, droši aizsargā no enerģētiskajiem uzbrukumiem, ja vien tos neveic īpaši sagatavoti cilvēki – melnie magi.
Taču katra cilvēka dzīvē priecīgie periodi mijas ar skumjākiem. Un tad emocionālā aizsardzība no viņa enerģētiskā apvalka it kā tiek noņemta. Ko darīt, ja tieši šādā situācijā cilvēks kļuvis par enerģētiskā vampīra donoru?
Var izmantot metodi, kas veicina ātru biolauka atjaunošanos. Tā pamatojas uz ūdens attīrošo iedarbību, jo ūdens aizskalo visu negatīvo enerģiju un atbrīvo ar kosmosu saistītos kanālus. Procedūrai ir divi posmi. Pirmo veic no rīta aptuveni pusstundu pēc pamošanās. Ņem divus prāvus traukus (spaiņus), vienu piepilda ar aukstu (vēsu) ūdeni, otru – ar karstu. Stāvot vannā, vispirms uzgāž galvai vēso ūdeni, pēc tam – karsto.
Otru posmu izpilda vakarā. Ūdens krānam uzmauc elastīgu gumijas cauruli, galu ieliek vannā un maksimāli atver aukstā ūdens padevi. Pēc tam ūdens plūsmā 5 minūtes jāimitē iešana pret straumi.
Šis elementāri vienkāršais rituāls palīdz atbrīvoties no visa negatīvā, kas nejauši “pielipis” dienas laikā.