Pēc Aiovas universitātes (ASV) zinātnieku apkopotajiem datiem, to veco ļaužu vidū, kas katru nedēļu apmeklē baznīcu, ilgdzīvotāju ir par 35% vairāk nekā starp viņu neticīgajiem vienaudžiem. Vēl šīs universitātes ārsti pierādījuši, ka lūgšanas būtiski uzlabo pašsajūtu, turklāt ne tikai pašiem lūdzējiem, bet arī tiem, par kuriem viņi lūdz. Pēc viņu novērojumiem, sirdsslimniekiem, par kuriem tiek lūgts, dažādi sarežģījumi veidojas par 20–30% retāk nekā neticīgajiem un tiem, par kuriem neviens nelūdz.
Kopumā pētījuma gaitā atklājās, ka no 300 ateistiem ārstēšanas gaitā dažādi sarežģījumi radās 51 cilvēkam (17%), bet no 300 ticīgajiem – 12 pacientiem (4%). Speciālisti nešaubīgi atzina, ka neticīgo cilvēku ārstēšana tiešām rit ilgāk un tajā ir vairāk neveiksmju un sarežģījumu, ko nevar teikt par tiem, kas patiesi tic Dievam.
Analoģiskus rezultātus, konsultējot pacientus dažādās valsts pilsētās, ieguvuši arī krievu ortopēdi–traumatologi. Divdesmit gados gūtie novērojumi ļāvuši secināt, ka ticīgie ar sapratni pieņem savu slimību, mierīgāk pārdzīvo ciešanas, atveseļojas un pateicas savam ārstējošajam ārstam ne tā, kā to dara ateisti. Mediķu mērķis nebija konkrēti pateikt, kas tieši pacientam palīdzējis: Svētais Gars vai endorfīni, enkefalīni un citas bioloģiski aktīvās vielas – pētījumam bija medicīniski statistisks raksturs.
Visi pacienti tika sadalīti divās lielās grupās: pirmajā 300 pret reliģiju vienaldzīgu, nevienai konfesijai nepiederīgu cilvēku un zvērināti ateisti, otrajā – 300 ticīgo, aktīvi savas draudzes locekļi. Savukārt ne pēc diagnozēm vai traumām, izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa, dzīvesvietas pilsētā vai laukos abas grupas bija vienlīdzīgas. Lielākajai daļai abu grupu dalībnieku bija mugurkaula krūšu un jostas daļas osteohondroze, iegurņa un ceļa locītavas deformējošā artroze, ribu, iegurņa, liela kaulu un potītes lūzumi, Ahilleja cīpslas plīsums.
Vai šo pacientu atveseļošanos ietekmēja tas, kā viņi ievēroja vai neievēroja ārstēšanās režīmu un kuri no viņiem – ateisti vai ticīgie – šo režīmu pārkāpa biežāk? Tas viss bija atkarīgs no katra konkrētā cilvēka individuālajām īpašībām, un ar viņa ticību vai neticību nebija saistīts. Taču tajā pašā laikā mediķi ievēroja, ka ticīgie ļaudis ir daudz izpildīgāki un izceļas ar lielāku ticību arī ārstiem.
120 ar mugurkaula osteohondrozi sirgstošajiem tika veikta kompleksa konservatīvā ārstēšana. Rezultāts tika vērtēts gan pēc elektromiogrāfijas rezultātiem, gan pēc tā, cik ilgs laiks pagāja, līdz pazuda sāpes un paplašinājās aktivitāte. Ateistiem pozitīvs rezultāts tika sasniegts pēc 9–11 diennaktīm, toties ticīgajiem sāpes praktiski izzuda jau pēc 4–7 diennaktīm, un viņi atkal varēja doties uz gariem dievkalpojumiem un bez sāpēm noliekt muguru. Savukārt 10 ateistiem un trim ticīgajiem ārstēšanās kurss tika atzīts par mazefektīvu.
Īpaši zinātniekus pārsteidza ārstēšanas rezultātu atšķirības to ateistu un ticīgo vidū, kas sirga ar lielo locītavu artrozi. Būtībā tās atklājās jau pirmajā ārsta un pacienta tikšanās reizē. Pārliecinātie “bezdievji”, iztaujājot gan ārstus, gan paziņas un paziņu paziņas, ilgi centās noskaidrot, vai paredzētajām procedūrām un izrakstītajiem medikamentiem ir kādi nevēlami blakusefekti, kas būs un kurš atbildēs, ja ārstēšanās pozitīvu rezultātu nedos utt. Bet ticīgie pirmo procedūru gaidīja ar lielu cerību un klusu prieku.
Ateistiem labi rezultāti vidēji tika panākti tikai pēc 18–22 dienām no ārstēšanās sākuma, bet ticīgajiem – jau pēc 9–12 dienām. Subjektīvi ārstēšanu par neapmierinošu atzina pieci ateisti, bet ticīgo vidū tādu nebija.
Sarežģījumi ribu lūzuma ārstēšanā bija četriem ateistiem un diviem ticīgajiem, bet liela kaula un potītes lūzuma ārstēšanas rezultāti abās grupās bija vienādi pozitīvi, kaut gan pati ārstēšana daudz sarežģītāk noritēja 21 ateistam un tikai pieciem ticīgajiem.
Pēc Ahilleja cīpslas plīsuma operācijas sarežģījumi bija septiņiem ateistiem un tikai vienam ticīgajam.