NEBIJIS KONKURSS! Seko portālam xfaili.lv sociālajā tīklā FACEBOOK , spied “Man patīk” un komentārā ieraksti draugu, kurš vislabāk zina Tavus noslēpumus.
Balva – attēlā redzamais viedtālrunis – tiks izlozēta starp visiem komentāru autoriem, kas būs kļuvuši arī par mūsu sekotājiem.
Konkursa uzvarētāju izlozēsim pirmdien, 2017. gada 15.maijā, pulksten 21.00!
Ja taviem ģimenes locekļiem un draugiem ir stipri nervi, vari viņiem sagādāt mīlīgu 1. aprīļa pārsteigumiņu … ledusskapī.
Viss, kas vajadzīgs: stikla burka, izdrukāta galvenā varoņa vai fantāzijas tēla fotogrāfija, ūdens, nedaudz krāsvielas… Garšvielas pēc vēlēšanās!
Un varam ķerties pie konservēšanas darbiem. Tātad, pirmkārt, izdrukā fotogrāfiju tādā formātā, lai tā ērti ietilptu burciņā.
Iekārto to burkā tā, lai “seja” būtu piespiesta stiklam.
Ielej ūdeni, ko vari ticamībai nedaudz iekrāsot vēlamajā tonī.
Nu, jā, tagad tās garšvielas. Varbūt kādu ķiplociņu vai dārzenīti? Gatavs! Liek plauktā, gaida upuri, ar pirkstu uz 112 podziņas tālrunī, kas piespiežama, kad izdzirdēsi topošā infarkta upura brēcienu.
Brīdinājums: portāls “xfaili.lv” neuzņemas atbildību par bērnu un sirmgalvju nobiedēšanu. Viss uz pašu rēķina!
Stāsti par bērniem ar melnajām acīm sāka parādīties 1988.gadā, sākot ar žurnālista Braiena Betela vēstījumu, ka viņš saticis divus neparasti pārliecinātus un runātīgus bērnus, kuri mēģināja viņu pierunāt ļaut tiem pabraukāties savā automašīnā.
Betels stāstīja, ka gandrīz jau atvēris durvis un ļāvis bērniem iekāpt, kad pamanījis, ka viņu acis ir pilnīgi melnas, bez varavīksnenes. Pēc žurnālista paustā, tiklīdz bērni sapratuši, ka viņš ir ieraudzījis kaut ko dīvainu, viņi kļuvuši dusmīgi un uzstājīgi, un Betels ātri aizbraucis prom. Žurnālists ir pārliecināts, ka šie bērni varētu būt izmantojuši kādu prāta kontroles metodi, lai panāktu, ka viņš atver automobiļa durvis.
Kopš šā notikuma tika saņemti līdzīgi ziņojumi no citām ASV vietām. Bērni parasti lūguši cilvēkiem ļaut viņiem iet iekāpt savā automašīnā vai ieiet mājoklī, bieži minot iemeslu, ka viņam vajag nokļūt mājās pie mātes, vai sakot kaut ko tādu, kas liek noticēt, ka bērnam vajadzīga palīdzība.
Ja mēs atmetam vismaz 70% no šiem stāstiem, kas atrasti internetā, un pieņemam, ka 30% ir daži no patiesības, kā mēs varam izskaidrot to? Ir daudz cilvēku, kuri sevi izklaidējot var uzrakstīt stāstu, lai izjokotu ļaudis, kas tic paranormālām lietām. Neviens no cilvēkiem, kuri ziņojuši par neparasto tikšanos ar melnacainajiem bērniem, nekad nav ļāvuši viņiem iekāpt savā automašīnā vai ielaiduši mājoklī.
Mēs nezinām, kas būtu noticis, ja nu šādam bērnam atļautu ienākt mājā vai iekāpt automašīnā. Loģiski domājot, var arī secināt, ka šāda veida melnas kontaktlēcas ir viegli pieejamas, tās nav neiespējamā misija. Bet kāpēc gan bērnam vajadzētu kaut ko tādu darīt? Joka pēc?
Vissavādākā pretruna šajā stāstā ir fakts, ka tiek runāts, ka melno acu bērni izdala biedējošas vibrācijas. Tie, kas ar viņiem satikušies, apgalvo, ka bija nobijušies, sajutuši paniku un pat kļuvuši dezorientēti. Daži uzskata, ka tas varētu būt rezultāts bērnu melnajām acīm, iespējams, kaut kāda veida hipnotisks paņēmiens, kas izmantots kā mēģinājums pārliecināt cilvēku ielaist viņus savā mājoklī vai transportlīdzeklī.
Kas šie bērni varētu būt? Vampīri, cilvēku un citplanētiešu hibrīdi, zudušas dvēseles, maskējušies dēmoni? Tā varbūt ir tikai mānīšanās? Vai mēs esam nonākuši pie kāda secinājuma? Diemžēl nē, bet mēs to meklēsim, un ja jūs nonākat saskarsmē ar šiem bērniem, dodiet ziņu!
Avots: “mysticfiles.com”
Jaunā paaudze šos attēlus vēros ar pārsteigumu – droši vien jābūt vismaz 40 gadus vecam, lai pa īstam novērtētu ainiņas no daudzu padomiskās bērnības. Šoreiz bez vērtējuma – labi, slikti – tā bija bērnība un jaunība daudziem no mums. Citas nebūs!
1. 1985. gada oktobris, bērni pagalmā
2. 1965. gads. Iepakotājas
3. Jauns pāris būvē ģimenes laimi.
4. 1. septembris
5. Kvasa pārdevēja
Teju visās kultūras dažādos laikos ir bijuši stāsti par gariem, kas klīst pa zemes virsu. Šis fakts cilvēces vēsturē nerada nekādas šaubas par to, ka mirušo gari atgriežas starp dzīvajiem ēterisku garu veidolā. Saskaņā ar nostāstiem, folkloru un aculiecinieku teikto, pasaule ir pilna ar gariem. Taču dažādi gari ar cilvēkiem sazinās dažādos veidos, tas atkarīgs no viņu nodomiem.
Daži ir ļauni. Citi ir labdabīgi. Vēl daži – vienaldzīgi. Tomēr laiku pa laikam nākas sastapties ar tādu garu izpausmēm, kas vēlas kaitēt dzīvajiem vai apzināti krist tiem uz nerviem. Sliktākajā gadījumā tas var izraisīt briesmīgas bailes un nepatikšanas, vai arī spokoties. Lūk, vairākas iespējas, kā panākt, lai jebkādi nepatīkami gari pamestu jūs.
Pūķi daudzu tautu mitoloģijā ir zināmi kā uguni spļaujošas būtnes, kas iznīcināja labību un nolaupīja skaistas sievietes, taču dažās pasaules daļās šīs radības uzskatīja par lieliskiem cilvēku sargiem un tika turētas augstā godā.
Dažviet Austrumeiropā pastāv ticējums, ka pūķi nav atbaidoši briesmoņi – viņi tika cildināti kā zemes un cilvēku aizstāvji, aizsargāja labības laukus no sausuma un citām dabas kataklizmām. Pūķis tika uzskatīts par lidojošu, garīgu radību, kas bija labvēlīgs cilvēkiem.
Pastāv kāds sens nostāsts par pūķu bērniem, kas dzima no mīlas dēkas starp pūķiem un sievietēm.
Pūķiem patika skaistas meitenes, un tā kā viņiem bija liela vara, viņus uzskatīja par lieliskiem mīlētājiem un pavedinātājiem. Kad pūķis ieraudzīja meiteni, kas viņam patika, viņā ieplūda kaisle, tāpēc naktī viņš ielavījās meitenes mājoklī caur skursteni, pieņemot cilvēka izskatu.
Pūķiem izdevās viegli pavedināt meitenes, un drīz tās zaudēja visu interesi par cilvēkiem, kļuva bālas un novārgušas, jo pūķiem bija milzīgs maģiskais un seksuālais spēks. Daļa meiteņu bija tik skaistas, ka lika pūķiem aizmirst pienākumu aizsargāt labības laukus un zemi. Sausuma vai plūdu laikā cilvēki zināja, ka pūķis ir aizrāvies ar kādu meiteni.
Lai pamodinātu pūķi no apsēstības, ciema iedzīvotāji sarīkoja troksni, sitot pa dzelzs katliem. Mīlas dēkas ar pūķiem netika uzskatītas par grēcīgām – kura meitene gan spētu noraidīt pūķi, kas izskatās kā skaists vīrietis, veidots no gaismas un burvības!
Pēc mīlas dēkas ar pūķi meitenes parasti palika stāvoklī. Bērni, kas dzima no šīm attiecībām izskatījās kā parasti cilvēki, bet viņiem piemita ārkārtīgs spēks un gudrība. Pastāvēja nelielas pazīmes, kas varētu atklāt viņu dzimšanas noslēpumu, taču tās visas bija rūpīgi noslēptas, lai ienaidnieki nevarētu viņiem kaitēt, kamēr viņi ir bērni.
Visi “pūķu” bērni bija zēni, kuri pieaugot kļuva par lieliem varoņiem un savas zemes aizstāvjiem. Tā kā pūķi iemiesoja zemes būtību un garu, viņiem dzimušajiem bērniem arī bija spēcīga saikne ar zemi, dabu un cilvēkiem. Viņi aizsargāja savu zemi no visiem ienaidniekiem, gan fiziskiem, gan garīgiem.
Avots: “mysticfiles.com”
Tie, kas meklē, tie arī atrod. Cilvēki laiku pa laikam stāsta, ka redzējuši “ēnu vīru”. Tas neko nedarīja, vienkārši slīdēja garām. Taču tas nenozīmē, ka nevar būt bail un nav vēlēšanās vienkārši ieslēgt gaismu. Un, izrādās, šāda pieredze ir daudziem cilvēkiem.
Kas ir šie ēnu cilvēki? Terminu “ēnu cilvēki” lieto, lai aprakstītu parādību ar konkrētām īpašībām, taču tās izcelšanās var būt ļoti dažāda. Ir dažādi ēnu cilvēki: labdabīgas ēnas, negatīvas ēnas, ēnas ar saraudātām acīm, ēnas ar kapuci un vīrs ar cepuri.
Lielākoties tikšanās ar tiem ir nekaitīgas. Kaut arī tās vienkārši slīd garām, meklējot kaut ko, tikšanās var būt mokoša.
Nav nekādu kontaktu, vien nepatīkama sajūta un bailes. Iespējams, ēnas ar saraudātām acīm vai negatīvās ēnas barojas no cilvēku bailēm. Ēnu cilvēki var būt dēmoniskas būtnes, spoki, starpdimensiju ceļotāji vai citi tumšās pasaules iemītnieki, ko mēs dēvējam par nezināmiem.
Neatkarīgi no to paveida, ēnu cilvēki tikpat labi var būt dažāda veida būtnes.
Grāmatas “Ēnu pasaule” autors Breds Steidžers, kas paranormālās parādības ir pētījis vairāk nekā 50 gadu, piekrīt idejai, ka ēnu cilvēkiem var būt dažādi skaidrojumi. “Es teiktu, ka tie, kas ir tikušies, ir redzējuši visas augstākminētās parādības, kas tad arī ir nodēvētas vienā vārdā – par ēnu cilvēkiem,” viņš saka.
Taču vai patiešām tā ir? Ja tie vienkārši ir cilvēki, kas pārvietojas no vienas dimensijas uz otru vai no vienas telpas uz citu, tad kādēļ tos neredz visi? Iespējams, ir lietas, kuras mēs neredzam vai nedzirdam, bet spējam vien sajust. Mēs visi zinām, ka ir dzīvnieki, kas dzird skaņas un redz lietas, kuras mēs neredzam, bet kuras ir mums apkārt. Tas liek uzdot jautājumu: ja daži cilvēki redz šīs ēnas, tad kādēļ tās neredz visi? Un vai var iemācīties redzēt un dzirdēt vairāk?
Nemirstība ir vilinājusi cilvēkus vienmēr. Cenšoties izvairīties no nenovēršamā likteņa, daļa cilvēku mierināja sevi ar aizkapa dzīves pastāvēšanu, citi mēģināja pagarināt savu dzīves laiku uz zemes. Japāņu mūki bezbailīgi mumificēja savus ķermeņus cerībā iegūt mūžīgo dzīvību.
Tai pašā laikā Eiropas alķīmiķi, nežēlojot spēkus strādāja pie nemirstības eliksīra, un pat revolūcijas laikā Krievijas zinātnieki neatteicās no mēģinājumiem iegūt ilgmūžības noslēpumu. Lūk, pavisam reāli cilvēki, kuri, pēc nostāstiem, spējuši pietuvināties nemirstības noslēpumam.
Aleksandrs Bogdanovs
Šis Krievijas zinātnieks bija viens no lielākajiem sociālisma ideologiem. Viņš cieši draudzējās ar Ļeņinu, nodibināja savu asins pārliešanas institūtu un jau 1912.gadā veicināja kibernētikas rašanos. Bogdanovs izdomāja un attīstīja ķermeņa atjaunināšanas teoriju, izmantojot asins pārliešanu, ko ļoti labi uzņēma revolucionārajā Krievijā. Zinātnieks veica eksperimentus ar sevi un gāja bojā vienpadsmitajā asins pārliešanas laikā no asins grupas neatbilstības.
Alberts Magnuss
Magnuss tika uzskatīts par vienu no izcilākajiem viduslaiku filozofiem un teologiem. Dabiski, ka viņš aizrāvās arī ar alķīmiju – tolaik par šo zinātni interesējās visi izglītotie cilvēki. Magnuss nodzīvoja veselus 80 gadus, kas 1200.gadā bija īsts rekords. Turklāt saskaņā ar leģendu Magnuss bija pirmais alķīmiķis, kam izdevās zelta transmutācijas process no citiem materiāliem. Pēc tam viņš atklāja filozofijas akmeni un nodeva to savam māceklim Akvīnas Tomam.
Šajā rakstā mēs pavēstīsim jums stāstu par Eiropas pēdējo raganu – Annu Geldi (Anna Göldi). Viņa bija pēdējā ragana, pēc vēsturnieku vārdiem. Bet vai tas tā ir patiešām?
Reiz, tālajā 1743.gadā spoguļu meistars Luī Arpo izgatavoja spoguļu mākslas šedevru. Spogulis tapa no tīra ozolkoka un tika pārklāts ar zelta krāsu.
Savā laikā par spoguļa īpašniecēm kļuva karaļa Ludviķa XY mīļākās marķīze de Pompadūra un grāfiene Dibarī. Tiesa, pie pēdējās zelta eņģeļi, kas greznoja šedevru, pabija neilgi un mīklainos apstākļos atkal atgriezās pie sava radītāja.
Tajā laikā Luī Arpo tika uzskatīts par vienu no labākajiem spoguļu meistariem. Vispār viņš bija neviennozīmīga figūra, diezgan noslēpumaina. Ir pierādījumi, ka viņš nodarbojies ar melno maģiju un bijis slepenu savienību dalībnieks.
1764.gadā šo spoguļu mākslas šedevru iegādājas Anna Geldi, kas tajā laikā bija pazīstama Šveices ragana. Viņa uzliek spogulim lāstu un uzdāvina to sava mīļākā sievai. Pēc vairākām dienām sāncense nomirst.
Tieši ar šo nāvi arī sākas mīklainais notikums ar spoguli kā slepkavu. Žurnālists un rakstnieks Valters Hauzers daudzus gadus pētījis Annas Geldi dzīvesstāstu. Viņam ir zināmas daudzas Eiropas pēdējās raganas likteņa nianses. Bet tā Annu sauks vēlāk. Un Annas Geldi muzejs, kurā izstādīts Geldi ģimenes ģenealoģiskais koks, kļūs par savdabīgu svētceļojumu vietu.
Sajūta, kas mēs jau esam bijuši tādā pašā situācijā, redzējuši un darījuši to pašu, var nobiedēt vai pat burtiski paralizēt. It īpaši, ja mēs skaidri apzināmies, ka realitātē nekad nekas līdzīgs nav noticis.
Šādu dīvainu sajūtu, ka tas jau ir bijis, izjūt 60-70% pilnīgi veselu cilvēku. Visbiežāk tā ir saistīta ar “bildīti”, ko redz cilvēks, retāk – ar izteiktajiem vārdiem.
“Déjà vu” rodas galvenokārt 15-25 gadu vecumā. Jo vecāki mēs paliekam, jo mazāk šādu gadījumu. Visuzņēmīgākie pret šo sajūtu ir tie, kam ir augsts izglītības līmenis, cilvēkiem, kuri ceļo un ir atvērti visam jaunajam. Turklāt “Déjà vu” sajūtas parādīšanos veicina nogurums un stress.
Kā rodas “Déjà vu”
Pacientu ar deniņu daivas epilepsiju smadzeņu skenēšana palīdz sniegt zināmu priekšstatu par “Déjà vu” rašanās mehānismu. Daļa deniņu daivas smadzenēs atrodas nedaudz zemāk par hipokampu.
Procesi, kas notiek deniņu daivā, aktivizē divas kontūras hipokampā. Viena kontūra atbild par mūsu pašreizējo ārējās pasaules uztveri, bet otra – par pagātnes atmiņām. Vienlaicīga kontūru aktivizēšana “saspiež” laiku un liek mums “atcerēties šodienu”.
Šķir nākamo lapu un uzzini, kad ir pamats bažām!
