13 aizraujoši fakti par slaveno “Titāniku”, kurus tu noteikti nezināji

Džeimsa Kamerona romantiskā drāma “Titāniks” pārspēja visus kases rekordus. Cilvēki to gribēja redzēt vēl un vēl. Kopš filmas pirmizrādes ir pagājuši 20 gadi, taču režisora aizrautīgā interese par katastrofu un tās atainojumu filmā nav mazinājusies.

Kamerons atzīst, ka zināmā mērā jūt atbildību gan par dzīvajiem, gan kuģa katastrofā mirušajiem, tādēļ tagad, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un neskaitāmus ekspertus, meklē atbildes uz jautājumiem, kas viņu mocījušas ilgu laiku. Skatītāji ar tām varēs iepazīties īpašā dokumentālajā raidījumā “Titāniks: 20.gadadiena”, kas “National Geographic” skatāms pirmdien 11.decembrī un kurā Kamerons atskatīsies uz filmas uzņemšanas niansēm un atkārtoti restaurēs liktenīgās nakts notikumus.

Lai atminētos leģendārās filmas pirmizrādi un milzīgo traģēdiju, “National Geographic” ir apkopojis mazāk zināmus faktus par kinodarbu un jaunus ekspertu veiktus secinājumus.

Vairāk glābšanas laivu, visticamāk, nebūtu izglābušas vairāk cilvēku
Uz “Titānika” esošo glābšanas laivu pietika tikai aptuveni pusei pasažieru. Džeimsa Kamerona komanda eksperimentā secināja, ka, ņemot vērā komandas locekļu skaitu, visu laivu nolaišanai ir nepieciešamas vairāk nekā divas stundas, taču apkalpei katastrofas brīdī bija tikai pusotra stunda laika. Pat tad, ja laivu būtu vairāk, reāli nebūtu pieticis laika visas likt lietā, jo vienas laivas sagatavošana prasa aptuveni 30 minūtes un 30 sekundes.

Astrofiziķis Nīls Degrass Taisons pārliecināja Kameronu mainīt debesu ainu
Populārais Ņujorkas Haidena planetārija direktors pamanīja, ka filmā redzamajām zvaigžņotajām debesīm nav līdzības ar tām, kuras bija redzamas 1912.gadā 15.aprīlī plkst. 4:20 tajos platuma un garuma grādos, kur “Titāniks” nogrima. Viņš desmit gadus diskutēja ar Kameronu, līdz nosūtīja režisoram astronomiski pareizu zvaigžņu karti. Kamerons, kas pats sevi uzskata par perfekcionistu, piekrita tās digitāli nomainīt filmas jaunajā 3D versijā. Starp citu, liktenīgajā naktī nav bijis ne mākoņu, ne arī mēness.

Filmā kuģa nogrimšana, iespējams, nav attēlota precīzi
Filmēšanas laikā Kamerons veltīja lielas pūles, lai iespējami precīzāk atainotu “Titānika” pēdējās stundas. Viņš ticēja, ka vispirms nogrima priekšgals, paceļot augstu gaisā aizmugures daļu un kuģa lielais svars salauza to uz pusēm. Tagad pēc režisora lūguma jūras sistēmu inženieri, izmantojot modernās tehnoloģijas, testos secināja, ka, visticamāk, kuģis salūza brīdī, kad tā slīpums bija 20 – 30 grādu, nevis 90 grādu, kā parādīts filmā.

Sakaru operatori Harolds Braids un Džeks Filips izglāba simtiem dzīvību
Izrādās, dienu pirms sadursmes “Titānika” sakaru telpā pazuda strāva. Atbilstoši instrukcijai operatoriem, bija jāgaida krasta inženieri, kas salabotu bojājumu. Taču Braids un Filips izveidoja ārkārtas tīklu, kas darbojās uz baterijām. Ja tā nebūtu, “Titānika” palīgā saucienus diezin vai sadzirdētu arī “Carpathia”, kas ieradās palīgā pēc divām stundām.

Daļa tēlu, kas veidoti pēc reālu pasažieru stāstiem, varēja būt citādi
Kādā epizodē leitnants Viljams Makmasters Mērdoks nošauj pasažieri un pēc tam izdara pašnāvību, taču šis leitnanta atveidojums dziļi aizskāris viņa ģimeni. Tagad, atkārtoti tiekoties ar “Titānika” pasažieru pēctečiem, Kamerons secinājis, ka šo tēlu vajadzējis padarīt vispārīgāku un nepiešķirt tam reālas personas vārdu. “Es biju scenārists un nedomāju par to, ka esmu bijis arī vēsturnieks. Tādēļ nedomāju par to, ka Mērdoka ģimene varētu justies aizvainota. Taču bija,” atzīst režisors.

Mirt ar cieņu un kopā – līdz asarām aizkustinoši, teju patiesi stāsti
Cits reālu pasažieru pēctecis, lielveikalu “Macy’s” līdzīpašnieka Izidora un Idas Štrausu mazmazdēls Pols Kurcmans esot pārsteigs par Kamerona filmas precizitāti. Izidora un Idas stāsts atklājas ainā, kurā vecāks pāris kajītē apķērušies gaida nāvi. “Macy’s” līdzīpašnieks nav vēlējies doties uz glābšanas laivu līdz mirklim, kamēr drošībā nebūs visas sievietes un bērni. Ida atteicās glābties viena, kaut arī viņai kā pirmās klases pasažierei bija vieta glābšanas laivā, sakot, ka būs kopā nāvē tāpat kā dzīvē.

Savukārt Ņujorkas modernās mākslas muzeja dibinātāja Solomona Gugenheima brālis Bendžamins vēlējās “mirt kā džentelmenis”. Viņš uzģērba savas labākās drēbes un pēdējo reizi dzīvs tika redzēts centrālajā hallē, malkojot brendiju un smēķējot cigāru.

Roberts Ballards meklēja “Titānika” vraku paralēli slepenai ASV jūras spēku misijai
80.gados Ballards tikai piesaistīts divu mīklaini pazudu ASV atomzemūdeņu meklēšanai. Okeanogrāfam izdevās darbus paveikt ātrāk, un viņam bija 12 dienas “Titānika” vraka meklēšanai. Ballards sekoja jūras dzelmē izmētātajām atlūzām, kas aizveda pētniekus līdz vrakam. Par veiksmi viņi nebija pārliecināti līdz brīdim, līdz atrada tvaika katlu.

Pie “Titānika” vraka var atrast tikai mirušo apavus
3800 metru dziļumā kauli ātri sadalās, tādēļ to vairs nav, taču te var mēģināt atrast kurpes. Tās ir apstrādātas ar tanīnskābi, tādēļ nesadalās un negaršo arī dzelmju iemītniekiem.

Rozu “zīmē” Kamerona roka, zīmējums pārdots par vairākiem tūkstošiem
Skaistajā ainā, kur Džeks zīmē Rozu, ir redzama nevis aktiera Leonardo Dikaprio, bet gan paša Kamerona roka. Režisors zīmēja visas skices, kuras Džeks nēsāja līdzi. Zīmējumu, kurā Džeks ieskicējis Rozu, kurai nav cita apģērba kā vien kaklarota ar zilo dimantu “Okeāna sirds”, 2011.gadā izsolīja neliela kompānija “Premiere Props”. Pārdošanas cena un pircējs nav zināms, taču pēdējais solījums bija 14 000 eiro.

Uz īstā “Titānika” arī bija Dž.Dausons
Tiesa, šā cilvēka pilnais vārds bija Džozefs Dausons un viņš strādāja mašīntelpā. Džozefs bija viens no 1500 pasažieriem, kuriem izdevās izglābties. Viņš ir apglabāts Halifaksā, Jaunskotijā. Dikaprio atveidoto varoni, kā zināms, sauca Džeks Dausons.

Rozas atveidotāja Glorija Stjuarte ir visvecākā persona, kas nominēta “Oskaram”
Stjuarte (87), kas atveidoja Rozu vecumdienās, ir vienīgā, kas dzīvoja tolaik, kad “Titāniks” noslīka. Šis bija pirmais gadījums, kad “Oskaram” dažādās kategorijās (labākā aktrise; labākā otrā plāna aktrise) nominētas divas aktrises, kuras atveido vienu tēlu. Žēl, ka Stjuarte balvu neieguva, jo Roza ir iedvesmojoša ne tikai Vinsletas, bet arī Glorijas dēļ.

Slavenākais Džeka citāts ir Dikaprio improvizācija
Aina, kur Džeks, stāvot kuģa priekšgalā, saka – “Esmu pasaules karalis!” – ir pilnīga Leonardo Dikaprio improvizācija. Tā ir atzīta par vienu no 100 labākajiem kino citātiem.

Keita Vinsleta pārveidoja ainu
Ainā, kurā Roza atsakās no glābšanas laivas un viņas līgavainis Kals Hoklijs dusmīgi velk viņu sev līdzi, bija paredzēts, ka meitene viņu iedunkā. Taču Vinsletai radās cita ideja, par kuru bija informēti visi, izņemot aktieri Billiju Zeinu. Jā, viņa reakcija bija dabīga, jo Zeinam nebija pat nojausmas, ka Vinsleta gatavojas spļaut.

Raidījums “Titāniks: 20.gadadiena”, kas “National Geographic” skatāms pirmdien 11.decembrī, plkst. 21:00.

VIDEO: Aivara Lemberga mistisko popularitāti skaidro etiķetes speciāliste

Viesojoties kanāla RīgaTV 24 raidījumā “Preses klubs”, etiķetes speciāliste Aija Strautmane skaidroja, kāpēc, viņasprāt, Ventspils mērs Aivars Lembergs sabiedrībā iemantojis zināmu popularitāti. Strautmane uzskata, ka Lemberga tēlu ietekmējis gan viņa darbs Ventspilī, gan viņa savdabīgais ģērbšanās stils.

Alkatraza. Cietums, no kura neviens nav aizbēdzis

Sanfrancisko līča ledainais ūdens, nāvējošās straumes, dezorientējošā migla un briesmīgie plēsēji padarīja divus kilometrus attālo Alkatrazas salu par ārkārtīgi drošu cietumu. Tajā “sēdējuši” ietekmīgi kriminālnoziedznieki – Als Kapone, Vitijs Balgers, Gajs Kellijs, u.c.., bet oficiāli – aizbēdzis nav neviens.

Apstākļus, kas padarīja salu tik noslēgtu, pēta dokumentālais raidījums “Nosusini Alkatrazu”, kas “National Geographic” būs skatāms pirmdien, 4.decembrī.

“Es domāju, ka Alkatraza bija ideāls cietums savam laikam. Nopietns spieķis organizētās noziedzības riteņos,” raidījumā “Nosusini Alkatrazu” atzīst bijušais cietumsargs Džons Kantvells.

“National Geographic” apkopojis vairākus interesantus faktus par drūmo salu un cietumu.

Alkatraza sākotnēji bija militāra būve
ASV prezidents Milards Filmors 1850.gadā pasludināja salu par militāras nozīmes objektu. 1859.gadā, divus gadus pirms Pilsoņu kara sākuma te ieradās karavīri, lai salu izmantotu Sanfrancisko līča aizsardzībai. 1907.gadā Alkatraza kļuva par oficiālu ASV militāro cietumu, bet 1933.gadā tika nodota Federālajam cietumu birojam.

XIX gs. cietoksnī tika ieslodzīti indiāņi un militārpersonas
Zelta drudža laikā XIX gs. 40.gados Sanfrancisko vētraini attīstījās, tad Alkatrazu sāka izmantot militārām vajadzībām. 50.gadu beigās cietoksnī ieslodzīja apcietinātas militārpersonas, bet Pilsoņu kara laikā – ziemeļu štatu Savienības dezertierus un konfederātu atbalstītājus. Te tika ieslodzīti arī Amerikas iedzimtie, kas konfliktēja ar federālo valdību. 1895.gadā cietoksnī tika ieslodzīti 19 hopi indiāņi, kuri nevēlējās pakļauties valdībai un protestēja pret bērnu piespiedu izglītību federālajās internātskolās.

Als Kapone spēlēja bandžo cietuma grupā
Gangsteris 1934.gada augustā kļuva par vienu no pirmajiem iemītniekiem Alkatrazas federālajā cietumā. Kapone pats atzina, ka šis cietums viņu ir „salauzis”. Viņam atļāva spēlēt bandžo cietuma grupā “The Rock Islanders”, kas svētdienās sniedza koncertus citiem ieslodzītajiem. Baidoties, ka cietuma dārzā viņu var nogalināt, Kapone saņēma atļauju trenēties dušas telpā. Runā, ka tur vēl šodien reizēm var dzirdēt bandžo spēli.

Sala nosaukta jūras putnu vārdā
Pirms vējainā sala kļuva par noziedznieku mājvietu, tajā mita lielas brūno pelikānu kolonijas. Kad spāņu leitnants Huans Manuels de Ajala 1775.gadā to pirmo reizi ieraudzīja, viņš esot izsaucies: “La Isla de los Alcatraces!” Proti, “pelikānu sala”. Tagad Alkatraza atkal kļuvusi par iecienītu kaiju, jūras kraukļu, oranžkāju baložu, sniegoto gārņu mājvietu. Īsta putnu vērotāju paradīze!

Alkatrazā atrodas pirmā bāka Klusā okeāna piekrastē
1854.gadā salas virsotnē sāka darboties neliela bāka, kas Zelta drudža laikā palīdzēja kuģiem virzīties uz Sanfrancisko līci. Tā bija pirmā šāda bāka ASV rietumu piekrastē. Bāka cieta 1906.gada zemestrīcē, bet armijas būvētā cietuma dēļ to nevarēja redzēt no Zelta vārtiem, tādēļ drīz tika uzcelta daudz augstāka bāka.

Notiesātie reizēm paši vēlējās nokļūt Alkatrazā
Neviens cietums, protams, nav jaunkundzēm domāta pansija, taču Alkatrazā apstākļi bija salīdzinoši pieņemami. Daļai patika vienvietīgās kameras, kas padarīja mazāk iespējamus citu ieslodzīto uzbrukumus. Cietuma pirmais priekšnieks Džeimss A. Džonstons uzskatīja, ka slikta pārtika bieži vien provocē ieslodzīto dumpjus, tādēļ vienmēr nodrošināja labu uzturu. Mierīgiem cietumniekiem bija pieejamas vairākas privilēģijas, tostarp filmas, grāmatas no 15 000 sējumu lielās bibliotēkas un 75 žurnāli. Tādēļ daži notiesātie uzskatīja, ka šī vieta ir labāka par citām un lūdza pārvietošanu uz Alkatrazu.

No salas ir iespējams aizpeldēt uz krastu
Federālās iestādes sākotnēji apšaubīja faktu, ka izbēgušie cietumnieki varētu izglābties, peldot aukstajos, zemūdens straumju pilnajos Sanfrancisko līča ūdeņos. Taču 1962.gadā Džons Pols Skots ieziedās ar cūku taukiem, izspieda logu un metās peldus. Kad viņš nokļuva līdz Zelta vārtu tiltam, spēki bija galā un Skots zaudēja samaņu hipotermiskā šoka dēļ. Šodien 2,4 kilometru peldējums ir daļa no ikgadējā triatlona “Bēgšana no Alkatrazas”.

Sešus gadus pēc cietuma slēgšanas Alkatrazu okupēja Amerikas iedzimtie
1969.gada novembrī salā ieradās aptuveni simts vietējo aktīvistu mohoka Ričarda Ouka vadībā. Citējot 1868.gada nolīgumu, kas garantē brīvas federālās zemes Amerikas iedzimtajiem, protestētāji vēlējās pārņem Alkatrazu, lai izveidotu te universitāti un kultūras centru. Viņi vēlējās iegādāties salu par “24 dolāriem stikla pērlītēs un sarkanā vadmalā”, proti, par cenu, kādu nīderlandiešu ieceļotāji samaksāja par Manhetenu 1626.gadā. Pēdējo protestētāju federālie māršali no salas nocēla 1971.gadā, tomēr salas ūdenstorni joprojām rotā sarkans uzraksts “Miers un brīvība. Laipni lūgti. Brīvo indiāņu zeme”.

No Alkatrazas federālā cietuma nevienam nav izdevies veiksmīgi aizbēgt
Laikos, kad Alkatraza bija militārais cietoksnis, ir fiksēti vairāk veiksmīgi bēgšanas gadījumi. Ieslodzītie karavīri, kas tika norīkoti darbos uz sauszemes, reizēm vienkārši aizgāja prom, taču ir zināms arī par veiksmīgu bēgšanu XX gs. 20.gados. Taču federālā cietuma laikos 36 ieslodzītie ir vēlējušies bēgt no Alkatrazas. 23 tika noķerti, seši – nošauti, divi – noslīka. Pieci tiek uzskatīti par pazudušiem un, iespējams, noslīkušiem, viņu vidū arī Frenks Moriss un brāļi Džins un Klarenss Englini, kuri aizbēga 1962.gadā. Tā kā ķermeņi nav atrasti, tiek pieļauts, ka iespējams, viņi varētu būt izdzīvojuši.

Uz salas ir ierīkoti brīnišķīgi dārzi
Laikā, kad Alkatraza bija aktīvs cietums, virsnieki un viņu ģimenes locekļi iekopa dārzus. Jā, patiešām uz salas dzīvoja arī apsargu sievas (vīri) un bērni. Augi izturēja pamestību pat vairākas desmitgades pēc cietuma slēgšanas. 2003.gadā sākta dārzu atjaunošana. Šodien Alkatraza ir ļoti populāra tūristu atrakcija, kuru ik gadu apmeklē miljons viesu.

Skaties “National Geographic” dokumentālo raidījumu “Nosusini Alkatrazu” un uzzini, vai drūmā sala var būt visdrošākā vieta, kur glābties no postošām kataklizmām!

https://www.youtube.com/watch?v=x2fr3JF0xQY

Vai tev arī mājās mētājas veci mobilie tālruņi?

Latvijas mājsaimniecības glabā kaudzēm lietotas mobilās ierīces, kas vairs netiek izmantotas saziņai – tā secināts Baltijā lielākā mobilo telefonu servisa centra veiktajā aptaujā. Divās no trim mājsaimniecībām ir vismaz viens vai divi mobilie telefoni, kas vairs netiek izmantoti, bet pārējiem šo ierīču skaits ir vēl lielāks.

Pārsteidzoši, bet liekākā daļa jeb 54 % aptaujāto norāda, ka nezina to, ka lietotās mobilās ierīces ir iespējams nodot pārstrādei. Attiecīgi – cilvēki arī lietotās ierīces nenodod. Turklāt aptaujātie atzīst, ka nekad nav nodevuši ne tikai mobilos telefonus, bet arī nevienu citu ierīci speciālajos to pieņemšanas punktos.

“Cilvēku kāre pēc jaunākiem, modernākiem viedtelefoniem arvien pieaug, jauno ierīču tirgus ir ļoti dinamisks, bet no tā izrietoša blakne ir šo lietoto telefonu nonākšana kopējos atkritumos. Mēs mīlam runāt par jaunajām tehnoloģijām, attīstību, taču bieži vien aizmirstam par vecajām ierīcēm un to, cik lielu negatīvu iespaidu tās var atstāt uz vidi, ” norāda “MTTC Latvija” mobilo telefonu servisa centra vadītāja Agnese Meija.

Aptaujas dati, atklāj, ka vairums cilvēku, t.i. 64 %, nemaz nezina, vai un kur šādi lietoto ierīču pieņemšanas punkti atrodas. Galvenie iemesli, kādēļ cilvēki savus vecos mobilos telefonus nenodot to pieņemšanas punktos, ir divi: informācijas trūkums par to, kur tos iespējams nodot, un doma, ka telefons kādreiz tomēr vēl var noderēt. “Lai arī Latvijā ir vairāki simti šādu pieņemšanas punktu, acīmredzami cilvēkiem trūkst informācijas par tiem.

Atklājot “MTTC Latvija” lietoto mobilo ierīču pieņemšanas punktu tīklu, mēs īstenosim informatīvo kampaņu, kā arī klientiem piedāvāsim naudas atlīdzību par atnesto lietoto mobilo ierīci. Tādā veidā gan veicinot cilvēku zināšanas par šādu iespēju, gan arī dodot papildu motivāciju nevajadzīgas mobilās ierīces mājās savākt un atnest tās mums,” norāda Meija.

Aplūkojot to respondentu daļu, kas tomēr elektroierīces kādreiz mēdz nodot to pieņemšanas punktos, secināms, ka visbiežāk tā ir lielā sadzīves tehnika, proti, 23 % no respondentiem kādreiz nodevuši veļasmašīnu, ledusskapi, televizoru vai kādu citu lielizmēra iekārtu.

Mobilo telefonu pieņemšanas punktos nodod retais – tikai 7 % no aptaujātajiem. Līdzīga situācija ir arī ar citām mazajām elektroierīcēm – fēniem, mikseriem u.tml. – tos mēdz nodot tikai 6 % aptaujāto. Tas norāda, ka cilvēki, lielākoties, nodod tikai lielo elektrotehniku, lai mājoklī atbrīvotu vietu jauniegādātai ierīcei.

Lēšot par tuvāko nākotni, Meija norāda: “Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi, piemēram, datori, televizori, ledusskapji un mobilie tālruņi, ir viena no visstraujāk augošajām atkritumu plūsmām Eiropas Savienībā. Prognozes liecina, ka 2020. gadā tās būs jau 12 miljoni tonnas. Tas nozīmē, ka tikpat strauji pieaugs arī otrreiz neizmantotie zelta, dzelzs un citi vērtīgi resursi, kas ir telefonos, tāpat arī kaitīgās vielas, kas, netiekot atbilstoši pārstrādātas, nonāk dabā un nodara kaitējumu ne tikai apkārtējai videi, bet arī cilvēkiem.”

Lai motivētu cilvēkus nodot savas vecās, nevajadzīgās mobilās ierīces, kas vairs netiek izmantotas saziņai, un veicinātu to atbildīgu, videi draudzīgu pārstrādi vai rekonstruēšanu otrreizējai lietošanai, mobilo telefonu servisa centrs “MTTC Latvija” uzsāk lietoto ierīču pieņemšanu savos servisa centros par to piedāvājot naudas atlīdzību, ko balstoties uz ierīces stāvokli, noteiks servisa speciālisti.

Nevajadzīgās mobilās ierīces ir iespējams nodot jebkurā “MTTC Latvija” pieņemšanas punktā gan Rīgā – Zemitāna ielā 2b vai tirdzniecības centros “Origo”, “Alfa”, “Riga Plaza”, gan arī Liepājā, tirdzniecības centrā “Ostmala”.

Aptauja veikta interneta vidē 2017. gada rudenī, un tajā piedalījās 434 respondenti vecumā no 18 līdz 63 gadiem.

“MTTC” ir Baltijā vadošais ražotāju autorizētais mobilo ierīču servisa centrs, kas veic gan garantijas, gan negarantijas ierīču diagonostiku un remontu visiem pasaules vadošajiem viedierīču zīmoliem – Samsung, Nokia, Sony, CAT, LG, Huawei, Alcatel, Motorola uc. MTTC šobrīd darbojas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Nīderlandē, Beļģijā, Itālijā.

Fermeris pažēloja mežā pamestus kaķēnus. Bet kas no tiem izauga?

Kāds Aizbaikāla fermeris, pastaigājoties mežā, atrada pamestus kaķēnus. Sīciņie, bezpalīdzīgie radījumi žēlās balsīs sauca palīgā – kaķēnu māte bija kaut kur nomaldījusies vai gājusi bojā, tāpēc viņš paņēma mazuļus uz mājām un iemitināja šķūnī, kur viņi ātri iejutās.

Pēc dažiem mēnešiem fermeris saprata, ka kaķēni ir neparasti – viņi ātri izauga lielāki par mājas kaķiem, bet spalva ieguva pavisam citu toni, daudz piemērotāku dzīvei mežā. Tad saimnieks nolēma savus mīluļus parādīt veterināram. Un te arī pārsteigumam nebija robežu – mazie kaķīši izrādījās lielie savvaļas kaķi – manuli.

Veterināri izskaidroja, ka manuli slikti jūtas nebrīvē, tāpēc mājas kaķus no tiem izaudzināt diez vai izdosies.

Tikai mazi manulu kaķēni var dzīvot pie cilvēkiem, bet pieauguši tie sagādā ne mazumu problēmu un ātri mirst.

Eksotiskos manulus nodrošināti ļaudis tomēr tur savos privātajos zoodārzos, un to cena var sasniegt līdz 15 000 eiro atkarībā no vecuma un spalvas krāsas. Manulu kaķēni ir visdārgākie, tāpēc fermeris droši varēja ievietot sludinājumu un krietni nopelnīt.

Bet viņš pieņēma citādu lēmumu. Pusgada laikā viņš bija tā iemīļojis mazos manulus, ka nolēma nogādāt tos dabas rezervātā, kur tie varētu dzīvot dabiskā vidē.

Rezervātā kaķēniem atrada audžupātes, bet pēc gada izlaida jaunos kaķus brīvdabā, kur tie veiksmīgi adaptējās.

Leģendārs auto un leģendāri cilvēki. Slavenību radītie košie MINI dizaini

MINI jau kopš tā radīšanas ir baudījis komplimentus sava dizaina dēļ, tāpēc auto ražotājs, lai radītu orģinālus mākslas darbus, sadarbojas ar visā pasaulē atpazīstamiem cilvēkiem. Projektā ir piedalījušies “The Beatles” mūziķis Džordžs Harisons, Deivids Bovijs, dizaineris Pols Smits un citas slavenības.

Mākslinieciskais Džordža Harisona MINI
Nav noslēpums, ka grupai “The Beatles” ļoti patika mašīnas. Viens no grupas dalībniekiem – Džordžs Harison – izveidoja dizainu savam auto un MINI komanda 2009. gadā radīja tās interpretāciju. Automašīna tika izsolīta, lai iegūtu papildu līdzekļus Materiālās pasaules labdarības fondam, kuru Harisons dibināja 1973. gadā.

Harisona automašīna, oficiāli saukta par “Radford MINI De Ville GT”, sākotnēji bija nokrāsota metāliski melnā krāsā un tās dizainā bija pilna garuma jumta lūka, horizontāli uzstādīti “Volkswagen” aizmugurējie lukturi un rallija miglas lukturi. MINI pārveidošana kardināli mainījās brīdī, kad Harisons piesaistīja Nīderlandes māksliniekus Simonu Postūmu un Marijki Kogeru. Mašīna tika nokrāsota spoži sarkanā krāsā un tai pievienoja interesantus dizaina fragmentus no grāmatas “Tantra māksla: tās filozofija un fizika”, kopumā izveidojot spilgtu, māksliniecisku un elegantu auto.

Duālais Alana Aldridža MINI
Leģendārais britu mākslinieks, ilustrators un grafiskais dizainers Alans Aldridžs izveidoja savu MINI dizaina modeli “Trippy Alan Aldridge MINI”. Tas ir unikāls MINI ar vizuāli satriecošu ārējo izskatu. Viena mašīnas puse ir zilā krāsā, savukārt otra puse – rozā, tā atspoguļojot abus dzimumus. Auto ir izrotāts ar vairākiem attēliem, formām un rakstiem, veidojot saistību starp sievišķo un vīrišķo. Piemēram, uz auto ir attēlotas ziedu virtenes, zvaigznes, varavīksne, kas simbolizē māksliniecisko un eleganto sieviešu dabu. Savukārt otrā pusē ir liesmas, sacīkšu karogi, lauva, kas ir vairāk saistīta ar ātro, ugunīgo, spēcīgo un straujo vīrieti.

Līnijām bagātais Pola Smita MINI
Pols Smits, kļūdams par slavenāko angļu vīriešu modes dizaineri, apvienoja pilnīgi pretējus stilus mākslā, proti, klasisko dizainu ar moderno, gaišas un spilgtas, kliedzošas krāsas. Viņš ir pazīstams arī kā teiciena “Classics with a twist” jeb “klasiskā mode ar kādu interesantu “odziņu”” autors. MINI auto dizainā ir redzama Pola Smita radošā un krāsām bagātā pieeja, jo auto izskatu veido daudz dažādās, krāsainās līnijas.

Deivida Bovija mirdzošais MINI
Izrādās, ka Deivids Bovijs, pazīstamais britu rokmūziķis, aktieris, ierakstu producents un dziesmu aranžētājs, izveidoja savu interesanto un pavisam neierasto MINI dizainu. Dziedātājs vēlējies radīt ko pavisam neitrālu, taču rezultāts bija satriecošs – auto izskatās it kā būtu pārklāts ar spoguļa metālisku pārklājumu, tam piemīt mirdzošs spīdums un tas noteikti spēj piesaisīt pastiprinātu cilvēku uzmanību. Bovijs savu auto dizainu mēdza salīdzināt ar izsmalcinātu imperatoru drēbju kolekciju.

Grupas Jamiroquai MINI dizains
Britu “funk” un džeza grupa “Jamiroquai” priecē ne tikai ar mūziku, bet arī ar neparastu MINI ārējo tēlu. Grupas līderis Jay Kay ir izveidojis dizainu MINI automašīnai tumši zilā un violetā krāsā. Uz priekšējā pārsega ir attēlots grupas “Jamiroquai” logo, proti, “The Buffalo Man” jeb jaukais, labestīgais enģelis ar ragiem. Grupas līderis atzīst, ka vienmēr ir vēlējies veidot dizainu kādam auto un ir pagodināts par iespēju izpaust savas ieceres kopā ar MINI. Interesanti, ka Jay Kay mašīnu nosauca par “Jamiromini”, apvienojot gan grupas, gan MINI nosaukumu.

Ozijs Osborns kokaīnu pārvadāja ģitārā. 9 dīvainas vietas, kur mēdz slēpt kontrabandu

Ap ķermeni aptītas lentes, kastītes, sainīši un Ziemassvētku rotājumi – kontrabandistu izdomai patiešām nav robežu, it īpaši, ja pāri robežai jāpārved narkotikas vai aizliegtie aukstie ieroči.

Par to, vai patiešām labi apmācīti drošības dienestu darbinieki spēj pamanīt visu, var pārliecināties arī dokumentālajā raidījumu ciklā “Lidostas drošības dienests: Kolumbija”, kas “National Geographic” skatāms ceturtdienās. Tas stāsta par drošības dienesta darbu modernajā un ļoti noslogotajā Bogotas Eldorado starptautiskajā lidostā.

“National Geographic” ir apkopojis deviņas dīvainas vietas, kur drošības dienesti dažādos laikos atraduši paslēptus kontrabandas priekšmetus.

Muitas suns meklē narkotikas zobārsta krēslā.

Ietīts meksikāņu maltītē – burito un enčiladā

2016.gada maijā ASV Muitas un robežapsardzes aģenti Taksonā (Arizona) aizturēja sievieti, kura burito pildījuma vietā bija paslēpusi 30 gramus metamfetamīna aptuveni 2500 eiro vērtībā. Īsi pirms tam Sanomas lidostā enčiladā tika atrasts aptuveni 20 centimetru garš nazis. “Tā kā pasažieres nodomi bija garšīgi, nevis ļaunprātīgi, viņai tika atļauts turpināt ceļu,” savā “Instagram” profilā rakstīja Muitas un robežsardzes aģentūra.

Uzlabota populārā rotaļlieta Misters Kartupeļu galva (Mr. Potato Head)
2007.gadā Austrālijas muitas darbinieki pievērsa uzmanību kādai Kartupeļu galvai, kad slavenās rotaļlietas aizmugurējā panelī pamanīja vēl ko citu, ne tikai rezerves roku. Izrādās, kāds kungs šādi no Īrijas mēģināja ievest 285 gramus “Extasy”.

“Tā ir viena no neparastākajām slēptuvēm, ko esam redzējuši pēdējā laikā, tomēr jāsaprot, ka muitas darbinieki ir trenēti atpazīt neparastas un bieži vien savādas slēpšanas metodes,” “Associated Press” toreiz teica Muitas sūtījumu direktore Karena Viljamsa.

Slēpnis apakšbiksēs
Policija Antuānu Benksu aizturēja pēc tam, kad ceļu kontroles laikā viņa mašīnā atklāja maisiņu ar salviju un šķidru kodeīnu. Uz Luisvilas metro korekcijas dienesta darbinieku jautājumu, vai viņam ir klāt narkotikas, ieroči vai kontrabanda, Benkss atbildēja noraidoši. Aptaustot apģērbu, policisti atrada pie bokseršortiem piestiprinātu nelielu kokaīna maisiņu. Pēc pilnīgas viņa pārmeklēšanas dzimumloceklī atrada vēl vienu maisiņu.

Madrides Barahasas lidostā muitnieki reiz pievērsa uzmanību kāda vīra dīvainajai gaitai. Izrādās, no Kostarikas iebraukušais kungs biksēs bija noslēpis teju 300 gramus kokaīna.

Zeķes/bandāžas ap kājām
Izrādās, kaut ko aptīt ap kājām ir visai iecienīts kontrabandas pārvadāšanas veids. Tā Ķīnā pēc ieceļošanas no Makao kāds 64 gadus vecs kontrabandists pie kājām bija piestiprinājis pat piecus kilogramus kokaīna, vēl kāds – ar 1,03 kg heroīna pie kājām.

Savukārt kāds norvēģis 2009.gadā no Dānijas Norvēģijā ar laivu mēģināja ievest 14 dzīvus karaliskos pitonus un desmit albīnus leopardgekonus. Muitas aģenti vīrieša somā atrada tarantulu, bet pēc mirkļa pamanīja, ka viņa ķermenis nepārtraukti kustas. Ķirzakas bija ievietojis kārbās, kas bija pielīmētas pie augšstilbiem, bet čūskas – īpaši pielāgotās zeķēs, kas pielīmētas pie ķermeņa. Viņam tika piemērots naudas sods – 1900 ASV dolāri.

Implanti suņiem
Stanstedas lidostā, Londonā 2004.gadā tika aizturēti divi suņu īpašnieki, kuri saviem labradoriem bija iešuvuši maisiņus ar kokaīnu un veda tos no Kolumbijas uz Lielbritāniju.

Ģitāras pastiprinātāji
Saskaņā ar grāmatu “Black Sabbath: Symptom of the Universe”, Ozijs Osborns un citi grupas mūziķi piepildīja viltotus ģitāru pastiprinātājus ar kokaīnu un sūtīja tos uz nākamajām koncertu vietām.

Datori un ārējie cietie diski
Tas patiešām ir pārsteidzoši, taču datoros un ārējos cietajos diskos tiek atrasti ļoti dažādi priekšmeti. Tā pirms dažiem gadiem Džeksonvilā (ASV) klēpjdatorā tika atrasts nazis. Tā īpašnieks apgalvoja, ka viņam nav ne jausmas, kā nazis nokļuvis izīrētajā datorā.

Iespējams, tas patiešām bija negadījums, taču Muitas un robežapsardzes aģenti klēpjdatorā starp klaviatūru un ekrānu ir atraduši arī piecus centimetrus garu nazi, Deitonas Starptautiskajā lidostā klēpjdatora cietajā diskā atrasts 7,5 centimetrus garš nazis, bet kādā datorā ar līmi bija ielīmēta 9 mm pistole.

Matu ķemmes – nažu “turētāji”
Iespējams, cilvēki patiešām nezina, ka viņu ķemmes naktīs “piestrādā” par nažiem. Katrā gadījumā, ASV Muitas un robežapsardzes aģenti visai bieži ķemmēs atrod nažus.

Skūšanās krēma pudelīte
Omahas Starptautiskajā lidostā (ASV) 2015.gadā aizturēts kāds kungs, kas bija pamanījies tukšā skūšanās krēma pudelītē ieslēpt saliekamo nazi. Tas atklājās brīdī, kad tika veikta viņa bagāžas pārbaude ar rentgena iekārtu.

Skaties, kā ar nelegālo imigrāciju un narkotiku kontrabandu tiek galā Bogotas Eldorado starptautiskās lidostas darbinieki. Raidījumu cikla “Lidostas drošības dienests: Kolumbija” 2.sezonas sērijas “National Geographic” skatāmas ceturtdienās plkst. 21:00.

Super! Holivudas fantastikas trillerī redzami kadri no Latvijas

Latvijas kinoteātros joprojām var skatīt asa sižeta piedzīvojumu filmu “Taisnības līga” (“Justice league”), kurā redzamas ainas no Latvijas.

Holivudas supervaroņu filmas uzņemšanas grupas pārstāvji ir izvēlējušies Skrundas militāro pilsētiņu par vienu no prototipiem episkai kaujas ainai. Ideju lokācijai ir sniegusi Latvijas kompānija “Baltic Pine Films”, kad pie viņiem ar padomu vērsušies ārvalstu kolēģi. Liela sižeta daļa norisinās šajā lokācijā, un, kā norāda “Baltic Pine

Films” pārstāvis, tad šāda mēroga filmēšana Latvijā vēl nav notikusi.

Filmas sižetā Betmens ir nolēmis apvienot supervaroņus cīņai pret ļaunumu un neparedzētajām briesmām, kas draud zemei pēc Supervaroņa nāves. Apvienošanās nav tik vienkārša, jo katram ir savs raksturs. Filmā pirmo reizi plecu pie pleca cīnās Betmens, Brīnumsieviete, Akvamens, Kiborgs un Zībsnis.

Galvenās lomas filmā atveido Oscar balvas laureāts Bens Afleks (“Argo”), Henrijs Kavils (“Tērauda vīrs”) un Gala Gadota (“Brīnumsieviete”). Citās lomās Ezra Millers (“Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt”), Džeisons Mamoa (“Troņu spēle”), Eimija Adamsa (“Amerikāņu afēra”), Džese Eizenbergs (“Sociālais tīkls”), kā arī Oscar balvas laureāti – Džeremijs Aironss (“Riska robeža”) un Dž. K. Simons (“Atsitiens”).

Dažas no Latvijā tapušajām ainām redzamas arī reklāmas rullītī.

Fantastikas trillera “Taisnības līga” reklāmas rullītis:

Pārteikšanās pēc Freida. Šīs kļūmes nav nejaušas un daudz vēsta par mūsu psihi!

Kā mēs parasti reaģējam uz pārteikšanos vai rakstot pieļautu kļūdu? Visbiežāk tādiem sīkumiem nepievēršam uzmanību, varam par to pasmaidīt, pajokot… Kaut gan, ja nopietni pievēršas mūsu šķietami nejauši pieļautajām kļūdām, par sevi un apkārtējiem var uzzināt daudz jauna un interesanta. Psihologi uzskata, ka dažas kļūdas valodā – gan verbālajā, gan rakstītajā – nav nejaušas. Interesanti, kas gan aiz tām slēpjas?

Pārteikšanās pēc Freida
Viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību tā sauktajām kļūdainajām darbībām, bija slavenais zinātnieks Zīgmunds Freids. Daudzi viņa vārdu ir dzirdējuši, un tas nav svešs, bet to, kas lasījuši zinātnieka darbus, ir krietni mazāk. Tāpēc, pieminot Freidu, mēs viņa vārdu lielākoties saistām ar seksuālo pārdzīvojumu ietekmi uz cilvēka psihi, lai gan patiesībā šā cilvēka zinātniskā darbība nav tik vienveidīga un atklājumu loks ir daudz izvērstāks un ļauj daudz plašāk iepazīt cilvēka psihiskās dzīves likumus. Taču atgriezīsimies pie kļūdainajām darbībām un kā tās skaidrojis slavenais psihoanalīzes pamatlicējs.

Pirmkārt, Freids ievēroja, ka dažādas it kā nejaušās kļūdas – pārteikšanās, pārklausīšanās, nepareizi uzrakstīts vai izteikts vārds – savā būtībā ir viena un tā pati parādība. Laiku pa laikam tās visas novērojamas ikvienam cilvēkam, arī pilnīgi veselam (bez runas, dzirdes un rakstīšanas patoloģijas).

Toties tas, ka šīm izpausmēm ļoti tuvas ir arī citas kļūdainas rīcības, tik acīm redzami vairs nav. Piemēram, īslaicīgi tiek aizmirsts kāds vārds, kad tas, kā saka, uz mēles ir, bet – piemirsies. Vai arī, kad mēs nekādi nespējam atcerēties, kur pēdējo reizi nolikām vajadzīgo lietu. Arī paslīdēšana un paklupšana uz līdzenas vietas ir kļūdaino rīcību varianti, kam piemīt tā pati daba, kas ir pārteikšanās gadījumā.

Kas visām šim sīkajām nepatikšanām ir kopīgs? Tas, ka tās visas pieder pie īslaicīgajiem traucējumiem. Pamanījuši tās, mēs praktiski neko nezinām par cēloņiem, kas tās izraisījušas. Protams, tādām parādībām kā aizmāršība, izklaidība ir daudz dažādu skaidrojumu. Piemēram, skleroze. Taču aizmāršības lēkme mēdz būt arī veseliem cilvēkiem. Tad cilvēkam šķiet, ka viņš kļūdījies neapzināti, nejauši. Vai tiešām tā arī ir?

Kļūdas pieļautas vienmēr
Kāpēc mēs reizēm viena vārda vietā pasakām pavisam citu vai arī saklausām ne to, kas tika teikts? Vai, kas vēl ļaunāk, pieļaujam muļķīgas kļūdas rakstot, atstājot uz papīra sava kalambūra pierādījumu? Šie jautājumi cilvēkus interesēja jau tad, kad vēl nebija izdomāta pirmā drukāšanas mašīna, ar kuras radīšanu parādījās arī drukas kļūdas.
Agrāk eksistēja zinātne – tekstoloģija jeb klasisko tekstu kritiskā analīze.

Pārrakstītāji literāros darbus ir kopējuši tik bieži, ka galarezultātā tajos ieviesies ļoti daudz kļūdainu neprecizitāšu. Tāpēc arī parādījās teksta satura kritiķi, kuru uzdevums bija analizēt saturu un izlabot pārrakstītāju pieļautās kļūdas, vienlaikus arī mēģinot saprast, kā un kāpēc tās varēja gadīties. Kad tika izgudrota iespiedmašīna, publikāciju tirāžas kļuva arvien lielākas. Tāpēc vai kāds brīnums, ka teksti tika drukāti arvien nevērīgāk. Tāpēc pusgadsimtu pēc pirmās drukātās grāmatas iznākšanas viens no izdevējiem izdomāja veidu, kā drukas kļūdas padarīt “likumīgas” – grāmatu beigās tika ievietots redaktoru pamanīto drukas kļūdu saraksts. Ne viens vien grāmatas ar šādiem sarakstiem atradīs arī savā grāmatplauktā.

Migrēna nav vainojama
Interesanti: kas gan liek veselam un izglītotam cilvēkam pārteikties vai pieļaut kļūdu rakstot? Iespējams, viņš vienkārši ir noguris vai nejūtas pārāk labi. Vai arī ir pārāk satraukts vai sadusmojies. Bet varbūt viņš ir pārāk dziļi iegrimis kādā sev svarīgā darbā un turpina par to domāt arī tad, kad nodarbojas ar citām lietām.

Tā patiesi mēdz būt – nogurums, slikta pašsajūta un spēcīgas emocijas var veicināt situācijas, kad nejauši sajaucam burtus vai vārdus vai aizmirstam, ko tieši gribējām darīt. Jāpiebilst, ka dažiem cilvēkiem tas, ka viņi pēkšņi aizmirst pat ļoti labi zināmus vārdus, ir pirmā tuvojošās migrēnas pazīme. Fiziologi šo fenomenu skaidro šādi.

Galvas smadzeņu apasiņošanas traucējumi izraisa galvassāpes, bet vēl pirms tam – citus īslaicīgus traucējumus: pārteikšanos, pārrakstīšanos vai nespēju atcerēties vajadzīgo vārdu. Iznāk, ka asinsrites traucējumi un slikta pašsajūta, arī nogurums un spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi ir tie, kas traucē būt uzmanīgiem un kuru dēļ pieļaujam muļķīgās kļūdas.

Patiesi loģisks skaidrojums. Taču vērojumi pat ikdienā sadzīvē pierāda, ka šī versija nav viennozīmīga, dažkārt pat nepamatota, jo kļūdainas rīcības mēdz pieļaut arī cilvēki, kas ir mundri, veseli un kuriem nav nekādu spēcīgu pārdzīvojumu. Tātad cēlonis meklējams ne tikai pašsajūtā vien. Lai saprastu, kā šīm teorijām pietrūkst, jāatgriežas pie Freida.

Dikcija un fikcija
Psihoanalītiķi uzskata, ka par maz ir zināt, kad un kādos apstākļos cilvēks mēdz pārteikties. Ļoti svarīgi arī, kāpēc viņš pārteicies tieši tā un ne citādi. Ir taču neskaitāmi daudz veidu, kā netīši izkropļot frāzi vai pat vienu vārdu. Bet filologi savulaik pat klasificēja dažādos pārteikšanās rezultātā notikušos izkropļojumus.
Lielākoties to veidošanās mehānisms ir šāds.

* Kad tiek izjaukta vārdu secība, piemēram, “metodiska tehnika” “tehniskas metodes” vietā.

* Kad viens vārds sajaucas ar otra vārda daļu.

* Kad viena vārda vietā tiek lietots pēc skanējuma līdzīgs vārds.

* Kad vārdam tiek izlaisti vairāki burti vai zilbes, bet vārds turpina skanēt normāli, piemēram, “austrālietis” un “austrietis”.

* Kad viens vārds tiek pilnībā aizstāts ar ļoti līdzīgi skanošu, bet pēc nozīmes atšķirīgu vārdu, piemēram, “jālabo dikcijas kļūdas” un “jālabo fikcijas kļūdas”.

Visbiežāk novērojami trīs pēdējie pārteikšanās veidi. Taču visizplatītākā un pārsteidzošākā ir pārteikšanās, kad cilvēks pasaka kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko patiesībā gribējis teikt. Piemēram, “atvērt” vietā pasaka “aizvērt”. Šāda divu pēc nozīmes pretēju vārdu nodevīgā līdzība visbiežāk novērojama cilvēkiem, kas, nespējot izdarīt izvēli, svārstās starp divām galējībām. Viņi cenšas demonstrēt, ka viena no izvēlēm izdarīta pārliecinoši, taču iekšējā nedrošība un svārstīšanās liek pārteikties, atklājot problēmas būtību.

Apslēptā jēga
Iznāk, ka pārteikšanās vai, pieņemsim, pārrakstīšanās slēpj sevī zināmu jēgu. Ka kļūdaini pateiktais vai uzrakstītais patiesībā ir pareizi. Tikai pats cilvēks nav gribējis, lai apkārtējie to uzzinātu. Bet reizēm arī viņš pats nevēlas zināt savas patiesās vēlmes.

Kā to skaidrojis Freids? Viņš uzskatīja, ka vēlmes, kuras parasti nomācam, izlaužas uz āru, kad apziņas kontrole kļuvusi vājāka, -roti, hipnozes, transa vai ekstremālas situācijas gadījumā. Vai vēl vienkāršāk: miegā sapņos, kā arī, kad esam noguruši, satraukti, nepacietīgi. Taču slēptie nodomi diemžēl (vai par laimi) ne vienmēr izpaužas realitātē. Reizēm tos nepieciešams atšifrēt. Tāpēc nevajadzētu ignorēt pieļautās sīkās kļūdas, bet censties saprast to cēloņus un nozīmi.

Lai iemācītos saprast sevi, savas patiesās vēlmes, psihologi iesaka rakstīt dienasgrāmatu. Pamēģiniet, bet pēc kāda laika izlasiet rakstīto. Varbūt ieraudzīsiet arī pāris kļūdaini uzrakstītu vārdu. Tieši šīs “muļķīgās” aplamības spēs atklāt to, ko neuzdrošinātos atklāt pats sev.

Starp citu, kļūdas tekstā daudz vieglāk pamanīt, ja rakstītā saturs nav pārāk interesants. Tāpēc reizēm vērts neiedziļināties rakstītā būtībā.

Kā nepieļaut kļūdīšanos
Tagad, kad zināms, cik svarīgi ievērot un analizēt savas kļūdainās rīcības, aktuāls ir cits jautājums: ko darīt, lai nepieļautu muļķīgu pārteikšanos publiskas uzstāšanas vai svarīgas lietišķas sarunas laikā?

* Pirmkārt, pirms šādiem svarīgiem pasākumiem labi jāizguļas un no rīta jāizdzer stipra tēja vai kafija.

* Otrkārt, ja uzstāšanās runas tekstu pārlasāt iepriekš vai mācāties no galvas, jau ar pirmo reizi visas frāzes jāizrunā skaidri un pareizi. Pārteikšanos var izprovocēt, ja šī “treniņa” laikā joka pēc daži vārdi vai teikumi tiks izrunāti aplam.

* Treškārt, jāsaglabā miers. Nav nekāds noslēpums, ka uztraukums liek cilvēkam ne tikai pārteikties, bet pat raustīt valodu, paklupt un zaudēt līdzsvaru. Lai pirms uzstāšanās sevi nomierinātu, visa uzmanība jākoncentrē uz elpošanu, bet uzstāšanās vai sarunu laikā – uz vārdu nozīmi.

* Ceturtkārt, nevajag censties vienlaikus runāt un mēģināt iztēloties, kā jūs vērtē auditorija. Divus zaķus ar vienu šāvienu nenošaut.

Visbeidzot pēdējais ieteikums: kontrolēt valodu un uzmanību palīdz ātri skaitāmie pantiņi. Jo biežāk tos skaita, jo perfektāka būs dikcija. Cits variants: ielikt mutē dažus nelielus akmentiņus (pupas vai ko citu piemērotu) un censties izrunāt vārdus iespējami skaidrāk.

Asteskauls un citi “liekie orgāni”. Agrāk tos mēģināja izoperēt

Par laimi, mūsdienās ķirurgiem vēlme izgriezt cilvēkam “liekos” orgānus ir mazinājusies. Agrāk tā nebija.

Ne tik senā pagātnē izdotajās bioloģijas mācību grāmatās cita starpā bija arī teksti par organiskās pasaules (kurai pieder arī cilvēks) evolūciju, papildināti ar dažādu veidu “pierādījumiem”. Skolēni un studenti, kas šīs grāmatas lasīja, protams, ticēja rakstītajam – gluži tāpat kā savulaik evolūcijas vēsturei noticēja ķirurgi…

Un kas no tā sanāca?
Pašās XIX gadsimta beigās franču ārstam Francim Glenāram iešāvās prātā “ģeniāla” doma: ja mūsu tālie senči staigājuši uz visām četrām, tad sanāk, ka ķermenī izvietotie gremošanas sistēmas orgāni īsti nesader ar cilvēka tagadējo vertikālo stāvokli. Šai idejai Glenārs kopumā veltījis aptuveni trīsdesmit zinātnisku rakstu. Pēc tam sākās idejas iemiesošana dzīvē ķirurģiskā ceļā. Pacientiem, kas sūdzējās par sāpēm vēderā, gremošanas sistēmas traucējumiem un citām kaitēm, tika piedāvāta operācija, kuras mērķis bija izdarīt noteiktas izmaiņas kuņģa-zarnu trakta “konfigurācijā”. Lai gan pēc operācijas problēmas ar gremošanu pacientiem neizzuda, drīzāk pastiprinājās, viņu sūdzības vairs nespēja apturēt ar evolūcijas ideju pārņemtos ķirurgus.

Nākamais posms bija XX gadsimta pašā sākumā dzimušais priekšstats, ka cilvēka organisms lēnām saindējas ar aklajā zarnā esošo pūšanas baktēriju dzīvības procesu produktiem. Bet aklā zarna, pēc evolūcijas idejas piekritēju atzinuma, daudzējādā ziņā sen jau zaudējusi savas sākotnējās funkcijas.

Būtisku artavu šo priekšstatu attīstībā ieguldījis arī krievu ārsts, Nobela prēmijas laureāts Iļja Mečņikovs, kurš visu mūžu bijis Darvina teorijas piekritējs. Mečņikovs uzskatīja, ka cilvēka gremošanas sistēma, kas izveidojusies viņa evolūcijas iepriekšējos posmos, ir slikti piemērota civilizēta cilvēka uzturam. Mečņikova atziņu iedvesmots, angļu ķirurgs Viljams Leins sāka viņa idejas realizēt dzīvē.

Iesākumā Leins veica operāciju, lai izlabotu “dabas kļūdas”, proti, mainīja tievās un resnās zarnas savienojuma vietu. Taču tas bija tikai sākums. Vēlāk viņš sāka izoperēt visu resno zarnu, jo uzskatīja, ka tādējādi organisms tiek atbrīvots no tajā esošajām pūšanas baktērijām, kas savukārt veicinās daudzu slimību (sākot ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu un beidzot ar šizofrēniju) ārstēšanu. Leins pats izdarīja vairāk nekā 1000 šādu operāciju, bet viņa sekotāji – desmitiem citu ķirurgu – jau neskaitāmu daudzumu “upuru”, kuru vidu bijuši arī letāli gadījumi.

Tikai XX gadsimta 30. gados sāka parādīties kritiskas piezīmes par Glenāra un Mečņikova sekotāja Leina darbību, taču uzsāktā ķirurģiskā prakse turpinājās līdz pat 50. gadiem – kamēr vien bija dzīvi tie, kas savulaik tik aizrautīgi bija sākuši ar to nodarboties.

Taču salīdzinājumā ar problēmu (uz evolūcijas bāzes radušos) par tā sauktajiem rudimentu orgāniem, viss minētais šķiet tikai nenozīmīga epizode. Šī problēma uz daudziem gadu desmitiem iegūla ķirurgu prātos.

Pilns ķermenis ar aizmetņiem?
Tulkojumā no latīņu valodas vārdam “rudimentārs” ir vairākas nozīmes: aizmetnis, neattīstīts, izzūdošs, atlikums. Lūk, par šādiem veidojumiem biologi nodēvēja visas tās anatomiskās struktūras, kuras saskaņā ar Darvina mācību cilvēkā saglabājušās no viņa tālā senča, bet zaudējušas savas sākotnējās funkcijas un kļuvušas par nevajadzīgām vai kaut kādā mērā “pārkvalificējušās” uz citām funkcijām.

Jāteic, ka vēl XX gadsimta sākumā “rudimentāro orgānu” saraksts bija daudz garāks nekā mūsdienās: tajā bija iekļauti aptuveni 180 orgāni un anatomiskās struktūras. Pie tiem, piemēram, piederēja tādas dzīvības procesiem svarīgas anatomiskās struktūras kā timuss, epifīze, mandeles, ceļu meniski. Ja zinātniekiem neizdevās noteikt, kādas īsti funkcijas konkrētais orgāns veic organismā, to uzskatīja par rudimentu. Par laimi, pateicoties zinātnes attīstībai un veiktajiem pētījumiem, šo orgānu saraksts kļuva arvien īsāks un īsāks. Mūsdienās daudzi zinātnieki jau uzskata, ka pienācis laiks to vispār likvidēt.

Zinātnieki atklājuši, ka vairums tā saukto rudimentu veic ne tikai vienu, bet vairākas svarīgas funkcijas. Daži no tiem pie darba ķeras tikai noteiktos organisma dzīvības procesa momentos, piemēram, kritiskās situācijās, bet citi savukārt strādā tikai noteiktās organisma attīstības stadijās. Taču informācija par šiem atklājumiem un atziņām praktiski nenonāca bioloģijas mācību grāmatu un uzziņu krājumu lappusēs.

Ķirurgi gatavi darbam
Šajā ziņā nepaveicās virknei “rudimentāro orgānu”, piemēram, asteskaulam, kas daudzās mūsdienu vispārējās bioloģijas grāmatās tiek dēvēts par “reducētās astes aizmetni”. Taču, kā pierādījuši pētījumi, asteskaulam organismā ir ļoti svarīgs uzdevums – pie tā ir piestiprināti noteikti iegurņa muskuļi. Tas nozīmē, ja asteskaula un ar to saistītās muskuļu sistēmas nebūtu, cilvēkiem būtu nepieciešama principiāli atšķirīga iekšējo orgānu atbalsta sistēma. Bija vajadzīgs laiks un izdarīto operāciju analīze, lai ārsti saprastu, ka asteskaula izņemšana un citas analoģiskas iejaukšanās sarežģītajā cilvēka organisma sistēmā ir nopietna lieta ar nopietnām sekām. Jāpiebilst, ka asteskaula izoperēšana ne reizi vien bijusi modē un allaž apstiprinājusi savu slikto reputāciju.

Visu to pašu var teikt arī par apendiksu jeb aklo zarnu. Tagad jau neapstrīdami pierādīts, ka apendiksam ir ļoti svarīga loma cilvēka imūnsistēmas darbībā. Plaši zināms arī fakts, ka apendikss sastāv no limfaudiem, tāpēc palīdz organismam cīnīties ar infekcijām, īpaši dzīves pirmajos gados. Zinātnieki uzskata, ka aklās zarnas atrašanās vieta līdzās tievās un resnās zarnas savienojumam aizsargā tievo zarnu no apendiksā mītošajām baktērijām. Visbeidzot pētniekiem nekādi nav izdevies atklāt un izsekot apendiksa “evolūcijas līniju”, kurā šis orgāns pakāpeniski zaudējis savu nozīmi. Turklāt aklā zarna ir gan zālēdājiem, gan visēdājiem dzīvniekiem.

Analoģiska situācija bija arī ar mandelēm un adenoīdiem, kas tāpat ilgu laiku tika uzskatīti par rudimentiem. Tikai laika gaitā noskaidrojās, ka augošam organismam šie orgāni nepieciešami, lai piedalītos tā aizsargmehānisma iedarbināšanā, kas rada antiķermenīšus organisma attīrīšanai no infekcijas. Taču attiecībā uz mandelēm un to nozīmi organismā medicīnas pārstāvju vidū ne vienmēr valdījis šāds uzskats.

Neapgāžamā statistika
Laikā, kad Darvina idejas bija īpašā cieņā, miljoniem cilvēku “rudimentārie orgāni” mandeles un adenoīdi bez jebkādas vajadzības tika izoperēti. Kā apgalvo amerikāņu pētnieki, 30. gados tikai Savienotajās Valstīs vien šie orgāni tika izoperēti vairāk nekā pusei bērnu. Tiesa, vēlāk kāds pazīstams amerikāņu ārsts pediatrs atzinies, ka no miljona iedzīvotāju, kuriem mandeles bija izoperētas, 999 tūkstošiem tas absolūti nebija nepieciešams. Taču, kā saka, kas padarīts – padarīts. Kādi bija rezultāti?

Statistika pierāda, ka saaukstēšanās un citu rīkles un augšējo elpceļu infekciju skaits izoperēto bērnu vidū būtiski neatšķīrās no rādītāja, kāds bija bērniem, kuriem operācija netika veikta. Tas – no vienas puses. Bet, no otras puses, Ņujorkas onkoloģiskā dienesta darbinieki drīz vien secināja, ka cilvēki ar izoperētām mandelēm gandrīz trīsreiz biežāk ir pakļauti dažām ļaundabīgajām saslimšanām. Līdzīga nosliece uz onkoloģiju vērojama arī cilvēkiem, kam izoperēts apendikss. Apsekojot vairākus simtus vēža slimnieku, noskaidrojās, ka 84% apendikss bija izoperēts… Kontrolgrupā, kurā nebija vēža slimnieku, aklā zarna bija izoperēta tikai 25% dalībnieku.

Daži fakti par kauliem
* Pavisam cilvēka ķermenī ir 276 kauli, kas savienoti savā starpā un veido skeletu.

* Stiprības ziņā kaulu var salīdzināt ar dzelzsbetonu. Tas ir 30 reižu cietāks par ķieģeli un 2,5 reizes cietāks par granītu. Pieaugušam cilvēkam kauli satur 30% organisko un 70% neorganisko vielu. Šī attiecība arī nosaka, cik stipri un elastīgi ir kauli. Bērniem organisko vielu ir vairāk, tāpēc arī kauli viņiem ir elastīgāki.

* Jo lielāka slodze kaulam, jo tas ir izturīgāks. Vislielākā slodze cilvēka organismā ir lielajam lielakaulam. Tas spēj izturēt aptuveni 1,5 tonnas lielu svaru.

* Kauli pārstāj augt pēc 20 gadu vecuma. Cilvēkiem, kam ir fizisks darbs un kas nodarbojas ar sportu, kauli ir labāk attīstīti, tie ir masīvāki, izturīgāki, un to reljefs ir izteikts daudz labāk nekā tiem, kuriem fiziskas slodzes nav pa prātam. Ja kauli netiek pakļauti pietiekami lielai slodzei, tie kļūst plānāki un trauslāki.

* Daudzējādā ziņā kaulu uzbūve atkarīga no uztura. Kaulu sistēmai nepieciešamas minerālvielas, pirmām kārtām kalcijs, kā arī vitamīni: D, A un C.

Noteikti jāizlasa!

Iemet aci:

Populārākie raksti

Iemet aci: