Sākums Raksti Lapa 225

Psihogrāfija jeb automātiskais pieraksts. Daudz pastāsta par tavu raksturu!

Vācu psihologi savulaik veica visai neparastu pētījumu un secināja, ka divas trešdaļas cilvēku, runājot pa telefonu, automātiski zīmē uz papīra dažnedažādas figūras un ķiņķēziņus, kas simboliskā formā ataino viņu iekšējo stāvokli. Nonākot pieredzējuša speciālista rokās, šie automātiskie zīmējumi un kricelējumi, ko dēvē par psihogrāfiju, var ļoti daudz ko pastāstīt par “mākslinieku” – pat to, ko pats autors nenojauš.

Lielāko uzplaukumu psihogrāfija piedzīvoja XIX gadsimta beigās, kad sabiedrība bija aizrāvusies ar spiritismu un ļoti daudzi centās sevī attīstīt medija spējas. Apgalvo, ka ar psihogrāfijas jeb automātiskā pieraksta starpniecību tapusi ne viena vien garīga satura grāmata un virkne romānu. Tolaik pat parādījās speciāla tehnika psihiskā (tā tolaik dēvēja šo parādību) pieraksta veikšanai.

Šāda pieraksta tehnika ir ļoti vienkārša – eksperimentētājs, turot zīmuli trijos pirkstos, uzliek to vertikāli tīrai papīra lapai, aizver acis un atbrīvo apziņu no visām domām. Kad tas notiek, roka parasti pati no sevis sāk kustēties, velkot ar zīmuli uz papīra nelīdzenas līnijas un citus ķeburus. Slavenā vācu psihiatre Anita Mela apgalvo, ka apgūt automātisko pierakstu (tā psihogrāfija tiek dēvēta mūsdienās) spēj četri no pieciem (!) eksperimenta dalībniekiem, taču piebilst, ka reizēm tomēr nepieciešams zināms treniņš.

Daudzu šādu seansu laikā tika atklāts – zināmu laiku praktizējoties, var sasniegt rezultātu, kad neko neizsakošās līnijas pārtop vārdos un pat teikumos. Tā kā ķeburu pārvēršanas process vārdos prasīja lielu sasprindzinājumu rokā (medija ilgās nekustīgās pozas dēļ), kā arī nācās pārvarēt rakstāmrīka berzi ar papīru, XX gadsimta sākumā modē ienāca koka dēlītis uz ritenīšiem. Dēlītī bija speciāls caurumiņš zīmulim, un nu tā uzasinātais gals tikai viegli pieskārās papīram, līdz ar to berze bija praktiski likvidēta. Tagad medijs varēja vienkārši uzlikt pirktu galus uz dēlīša un gaidīt, kad tas sāks kustēties.

Pusgadsimtu vēlāk, kad parādījās pirmā augsti jutīgā aparatūra tika veikta virkne kompetentu psihiskā pieraksta un automātiskā zīmējuma pētījumu. Tie pierādīja, ka bez dabiskajiem cēloņiem, kas liek medija rokai kustēties, ir arī citi, kurus primitīvais materiālisms diemžēl nespēj izskaidrot. Šis nezināmais virzītājs tika piedēvēts cilvēka psihiskajām spējām. Konstatēts arī, ka starp automātisko pierakstu un zīmējumu pastāv zināma saikne. Zinātniskā pasaule atkal ieinteresējās par psihogrāfiju un izdarīja ne mazumu papildinājumu jau esošajām teorijām.

Piemēram, pamatojoties uz vairāku tūkstošu cilvēku rakstura analīzi, tika noteiktas precīzas to vai citu zīmējumu tapšanas likumsakarības. Tika pamanīts, ka ķeburi iemanto apzināta vēstījuma veidolu, bet ģeometriskie līkloči un zigzagi konkrētāku bildi veido tikai tad, ja cilvēks ir vai nu ārkārtīgi koncentrējies uz kādu svešu priekšmetu, vai arī atrodas citā apziņas stāvoklī, piemēram, hipnozē vai pašhipnozē. Ja “garīgā” vēstījuma interpretācija lielākoties nesagādā nekādas grūtības, tad to nekādi nevar teikt par sarežģītajiem zīmējumiem – daudzo un absolūti nesaistīto simbolu dēļ, kas mierīgi “sadzīvo” vienā papīra lapā, tie nepadodas nekādai atšifrēšanai. Tādi zīmējumi tika nosaukti par “fleksu”. Bet citi, kas bija vienkāršāki, tika klasificēti atsevišķās kategorijās, no kurām katra raksturoja attiecīgā cilvēka stāvokli, viņa raksturu un noslieces uz to vai citu darbību.

Šķir nākamo lapu un pārbaudi pats sevi – KO NOZĪMĒ TAVI ĶEBURI, APLĪŠI UN ŠVĪKĀJUMI?

Cilvēks varētu dzīvot līdz 150 gadiem. Kāpēc tā tomēr nenotiek?

wise-man-0

Cilvēka iekšējie resursi nav neizsmeļami, vismaz biologi par to ir pārliecināti. Absolūti katrā organisma šūniņā ir speciālas struktūras, un, lai dzīve ritētu normāli, to skaitam jābūt robežās no 50 līdz 55.

Taču ikreiz, šūnai daloties, šo struktūru kļūst par vienu mazāk: 49, 48, 47… Un nav svarīgi, vai cilvēks meditē Tibetā vai skūpsta krustu Vatikānā – kad šūnām beidzas dalīšanās iespējas, iestājas dabiskā bioloģiskā nāve.

Tādējādi 50–55 reižu dalīšanās cikls arī ir mūsu robeža. Vidēji rēķinot, tā ir tonna šūnu – tādu daudzumu mūsu organisms izstrādā mūža laikā. Faktiski ar šiem resursiem cilvēks varētu nodzīvot līdz 150 gadu vecumam, bet – būdams nošķirts no civilizācijas un ekoloģiski labvēlīgā vidē. Aktīvās šūnu dalīšanās robeža ir 80–90 gadu.

Daudzi būs ievērojuši, ka veciem cilvēkiem āda kļūst plāna – līdzīga pergamentam, kādreizējo sasitumu vai apdegumu vietās parādās savādi pigmentācijas plankumi. Arī tas norāda, ka organismā tiek izstrādāts arvien mazāk šūnu.

Šķir nākamo lapu un uzzini, cik bieži atjaunojas cilvēka šūnas!

Skudru civilizācija – neticami atklājumi par labu kolektīvā saprāta teorijai

Lai gan entomologi visā pasaulē skudras pēta jau gadu desmitiem, šie kukaiņi joprojām turpina sagādāt arvien jaunus pārsteigumus. Turklāt tie ir tik neparasti, ka liek zinātniekiem aizdomāties par kādu ļoti būtisku jautājumu: vai skudru uzvedību nosaka tikai instinkti, vai arī tām piemīt kolektīvais saprāts?

Par labu kolektīvā saprāta teorijai var liecināt angļu entomologu pārsteidzošie atklājumi. Viņi nāca pie atziņas, ka skudras savstarpēji cita citu apmāca, turklāt daļa šajā procesā ieņem skolotāju vietu, bet daļa ir skolnieki.

Šāds “darbaudzinātājs” var vest savus mācekļus uz vietu, kur atrodas barība. Turklāt – kas ir principiāli svarīgi – šā gājiena laikā nepārtraukti starp skolnieku un skolotāju pastāv abpusēja saikne. Ja pa priekšu ejošais skolotājs pamana, ka sekotājs atpaliek, tas samazina iešanas tempu, ļaujot skolniekam to panākt, bet, kad tas noticis, atkal pieliek soli.

Kad skolnieks ir aizvests uz konkrēto vietu un pēc tam atgriezies pūznī, viņš jau kļūst par skolotāju un nākamajā gājienā ņem sev līdzi citu, vēl neapmācītu skudru. Tā ģeometriskā progresijā pieaug to skudru skaits, kuras zina ceļu līdz barības vietai.

Nākamajā lapā lasi par skudru kara mākslu un augu selekcionēšanas prasmi!

Pasaku par Buratino iedvesmojis nelaimīga invalīda liktenis

Pinokio Sančess bērnībā

Zināms, ka Aleksejs Tolstojs Buratīno piedzīvojumus uzrakstījis, par iedvesmas avotu izmantojot rakstnieka Karla Kolodi radīto Pinokio. Taču izrādās, šim literārajam varonim bijis reāls prototips. Šo atklājumu izdarījuši amerikāņu arheologi, veicot izrakumus tuvu kapsētai, kurā apbedīts izcilais itāliešu pasaku meistars.

Netālu no rakstnieka atdusas vietas viņi atklājuši kapa plāksni, uz kuras iegravēts Pinoko Sančesa vārds.

Zinātniekus tas ieinteresējis, un viņi nolēmuši salīdzināt abu aizgājēju dzīves datus.

Ko viņi noskaidroja, lasi nākamajā lapā!

Skorpioni ir citplanētieši, uzskata japāņu zinātnieks

Detalizēti izpētījis skorpionus un to uzvedību, japāņu zinātnieks Fukuraji spējis secināt tikai vienu: šiem radījumiem nav Zemes izcelsme. Kas rosinājis zinātnieku uz tik neparastām domām?

Izrādās, skorpioni spēj sagremot indīgās sēnītes, kas ātri nogalē mušas un vaboles. Uz tiem neiedarbojas pat pašas bīstamākās uz Zemes esošās baktērijas un vīrusi.

Skorpioni itin mierīgi bez jebkāda kaitējuma sev spēj izturēt radioaktīvo starojumu, kas 130 reižu pārsniedz cilvēkam nāvējošu devu. Lai arī šie radījumi ir sauszemes iemītnieki, tie vairāk nekā divas diennaktis spēj izdzīvot zem ūdens. Turklāt skorpionus nebiedē ne tropu karstums, ne polārais aukstums.

Šie nav vienīgie pārsteidzošie fakti no skorpionu dzīves, kas liek domāt, ka tie kādreiz radīti mākslīgi, lai spētu izdzīvot jebkuros apstākļos.

Sniegbaltīte bija daiļa vācu grāfiene ar traģisku likteni. Kas liek tā domāt?

Kad četrus gadus garais darbs bija galā un visa savāktā informācija izanalizēta un apkopota, pasniedzējam no Vācijas doktoram Ekhardam Zanderam vairs nebija ne mazāko šaubu: slavenā brāļu Grimmu pasaku varone Sniegbaltīte nav nekāds izdomājums, bet reāla persona – XVI gadsimta vācu skaistule grāfiene Margarēta fon Valdeka no Bādvidungenes…

Taču atšķirībā no pasakas, kurā Sniegbaltītes dzīve ritēja jautri un laimīgi, Margarēta, lai izjauktu viņas precības ar karali, tika nogalināta.

Ja var ticēt doktora Zandera versijai, skaistules liktenis bijis patiesi traģisks. Tāpat kā pasakā Sniegbaltītei, arī Margarētai bijusi ļauna pamāte, kura gan, jāteic, pēc pameitas nāves nav tīkojusi, taču arī nekādu dižo mīlestību pret meiteni nav jutusi.

Jaunā grāfiene bija neprātīgi iemīlējusies Spānijas karalī Filipā II, un tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc jaunavu noindēja. Augstākās aprindas uzskatīja, ka šai saiknei var būt nelabojamas starptautiskās politiskās sekas. Pēc doktora Zandera atzinuma, slepkavības iniciatīva pieder Spānijas slepenpolicijai.

Nākamajā lapā lasi, kas tad bija rūķīši!

Ar Dieva palīgu! Ticīgie dzīvo ilgāk, liecina pētījums

Pēc Aiovas universitātes (ASV) zinātnieku apkopotajiem datiem, to veco ļaužu vidū, kas katru nedēļu apmeklē baznīcu, ilgdzīvotāju ir par 35% vairāk nekā starp viņu neticīgajiem vienaudžiem. Vēl šīs universitātes ārsti pierādījuši, ka lūgšanas būtiski uzlabo pašsajūtu, turklāt ne tikai pašiem lūdzējiem, bet arī tiem, par kuriem viņi lūdz. Pēc viņu novērojumiem, sirdsslimniekiem, par kuriem tiek lūgts, dažādi sarežģījumi veidojas par 20–30% retāk nekā neticīgajiem un tiem, par kuriem neviens nelūdz.

Kopumā pētījuma gaitā atklājās, ka no 300 ateistiem ārstēšanas gaitā dažādi sarežģījumi radās 51 cilvēkam (17%), bet no 300 ticīgajiem – 12 pacientiem (4%). Speciālisti nešaubīgi atzina, ka neticīgo cilvēku ārstēšana tiešām rit ilgāk un tajā ir vairāk neveiksmju un sarežģījumu, ko nevar teikt par tiem, kas patiesi tic Dievam.

Analoģiskus rezultātus, konsultējot pacientus dažādās valsts pilsētās, ieguvuši arī krievu ortopēdi–traumatologi. Divdesmit gados gūtie novērojumi ļāvuši secināt, ka ticīgie ar sapratni pieņem savu slimību, mierīgāk pārdzīvo ciešanas, atveseļojas un pateicas savam ārstējošajam ārstam ne tā, kā to dara ateisti. Mediķu mērķis nebija konkrēti pateikt, kas tieši pacientam palīdzējis: Svētais Gars vai endorfīni, enkefalīni un citas bioloģiski aktīvās vielas – pētījumam bija medicīniski statistisks raksturs.

Visi pacienti tika sadalīti divās lielās grupās: pirmajā 300 pret reliģiju vienaldzīgu, nevienai konfesijai nepiederīgu cilvēku un zvērināti ateisti, otrajā – 300 ticīgo, aktīvi savas draudzes locekļi. Savukārt ne pēc diagnozēm vai traumām, izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa, dzīvesvietas pilsētā vai laukos abas grupas bija vienlīdzīgas. Lielākajai daļai abu grupu dalībnieku bija mugurkaula krūšu un jostas daļas osteohondroze, iegurņa un ceļa locītavas deformējošā artroze, ribu, iegurņa, liela kaulu un potītes lūzumi, Ahilleja cīpslas plīsums.

Vai šo pacientu atveseļošanos ietekmēja tas, kā viņi ievēroja vai neievēroja ārstēšanās režīmu un kuri no viņiem – ateisti vai ticīgie – šo režīmu pārkāpa biežāk? Tas viss bija atkarīgs no katra konkrētā cilvēka individuālajām īpašībām, un ar viņa ticību vai neticību nebija saistīts. Taču tajā pašā laikā mediķi ievēroja, ka ticīgie ļaudis ir daudz izpildīgāki un izceļas ar lielāku ticību arī ārstiem.

120 ar mugurkaula osteohondrozi sirgstošajiem tika veikta kompleksa konservatīvā ārstēšana. Rezultāts tika vērtēts gan pēc elektromiogrāfijas rezultātiem, gan pēc tā, cik ilgs laiks pagāja, līdz pazuda sāpes un paplašinājās aktivitāte. Ateistiem pozitīvs rezultāts tika sasniegts pēc 9–11 diennaktīm, toties ticīgajiem sāpes praktiski izzuda jau pēc 4–7 diennaktīm, un viņi atkal varēja doties uz gariem dievkalpojumiem un bez sāpēm noliekt muguru. Savukārt 10 ateistiem un trim ticīgajiem ārstēšanās kurss tika atzīts par mazefektīvu.

Īpaši zinātniekus pārsteidza ārstēšanas rezultātu atšķirības to ateistu un ticīgo vidū, kas sirga ar lielo locītavu artrozi. Būtībā tās atklājās jau pirmajā ārsta un pacienta tikšanās reizē. Pārliecinātie “bezdievji”, iztaujājot gan ārstus, gan paziņas un paziņu paziņas, ilgi centās noskaidrot, vai paredzētajām procedūrām un izrakstītajiem medikamentiem ir kādi nevēlami blakusefekti, kas būs un kurš atbildēs, ja ārstēšanās pozitīvu rezultātu nedos utt. Bet ticīgie pirmo procedūru gaidīja ar lielu cerību un klusu prieku.

Ateistiem labi rezultāti vidēji tika panākti tikai pēc 18–22 dienām no ārstēšanās sākuma, bet ticīgajiem – jau pēc 9–12 dienām. Subjektīvi ārstēšanu par neapmierinošu atzina pieci ateisti, bet ticīgo vidū tādu nebija.

Sarežģījumi ribu lūzuma ārstēšanā bija četriem ateistiem un diviem ticīgajiem, bet liela kaula un potītes lūzuma ārstēšanas rezultāti abās grupās bija vienādi pozitīvi, kaut gan pati ārstēšana daudz sarežģītāk noritēja 21 ateistam un tikai pieciem ticīgajiem.

Pēc Ahilleja cīpslas plīsuma operācijas sarežģījumi bija septiņiem ateistiem un tikai vienam ticīgajam.

Mūzika no viņsaules. Sieviete, kurā iemiesojās Ferencs Lists

Kad Rozmarijai Braunai bija septiņi gadi, viņas priekšā parādījies slaids, melnās drēbēs ģērbies gados pavecs vīrietis gariem baltiem matiem. “Es esmu komponists,” viņš teicis meitenei. “Kad tu paaugsies, es atnākšu atkal un nodošu tev savu un savu draugu mūziku.” Toreiz meitenīte neko nesaprata un drīz vien šo vīziju uz daudziem gadiem aizmirsa…

Rozmarija Brauna dzimusi 1916. gada 17. jūlijā Londonā vienkārša elektriķa un apkopējas ģimenē. Tieši virs vecāku dzīvokļa atradās deju zāle. Meietene auga augšstāvā dzirdamo skaņu iespaidā un sapņoja kļūt par dejotāju. Taču tēvs dejošanu par nopietnu profesiju neatzina un kategoriski iebilda pret šo izvēli. Tiesa, lai vismaz nedaudz nomierinātu meitu, viņš piekrita apmaksāt privātstundas klavierspēlē. Apmācības ilga vienu gadu un tika pārtrauktas, jo izrādījās, ka meitene ir absolūti nemuzikāla un nespēja apgūt pat nošu rakstu.

franz-liszt-pianof

Pirmais kontakts
Unikālās spējas atklājās pilnīgi negaidot. Tas notika 1964. gadā, kad, būdama jau atraitne, Rozmarija atzīmēja savu 48. dzimšanas dienu. Šajā viņai liktenīgajā dienā misis Brauna apmeklēja spiritisma nodarbību kādā sieviešu klubā, kur, cenšoties izsaukt uz kontaktu kādu garu, ilgi un neatlaidīgi, bet bez panākumiem tika griezts šķīvītis.

Atgriezusies mājās, Rozmarija apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt, tad pēkšņi sajuta, ka pirksti neklausa. Tie turpināja kustēties, taču pakļaujoties nevis viņas gribai, bet kādai citai varai. Šokētā sieviete izbailēs atrāva rokas no instrumenta. Šajā brīdī viņas galvā ieskanējās nepazīstama balss: “Nebaidies! Tas esmu es, Ferencs Lists. Esmu atnācis, kā to kādreiz apsolīju. Nomierinies, atslābinies un dari to, ko teikšu!” Pēc tam Rozmarija, precīzāk – viņas pirksti paši no sevis stundu spēlēja nepazīstamas melodijas. Bet nākamajā dienā viņsaulē aizgājušais komponists lika viņai sagatavot nošu lapas un sāka diktēt notis, kuras Rozmarija mehāniski pierakstīja.

Kas notika tālāk, lasi nākamajā lapā!

Daudziem mājās ir spēļu kārtis. Vai zināji, kādus noslēpumus tās glabā?

Mazliet zemāk redzamo kāršu kavu var pamatoti saukt par klasisku ne tikai tāpēc, ka to ir redzējis teju katrs bijušās Padomju Savienības iedzīvotājs. Spēļu kārtis vai pat pasjansa kārtis ar attēlotām figūrām cilvēkiem bijušajās PSRS valstīs ir daudz tuvākas, nekā mēs varam to iedomāties.

Piemēram, Šveices, Francijas vai Vācijas kāršu kava ārēji diezgan stipri atšķiras, un pašlaik visdrīzāk ir sastopamas parastas zīmētas kārtis. Taču šī kava, kas padomju laikā bija gandrīz katrā mājā, ir noformēta kā “Krievu stils”. Un kārtīm attēlotās personas un kāršu figūru kostīmi nav nejauši. Kādi tad personāži attēloti uz šīm kārtīm?

Acīm pierastie karaļi, dāmas un kalpi – tie ir cilvēki, kas pastāvēja reālajā dzīvē.

kartis1

Patiesībā uz kārtīm attēloti karaliskās ģimenes locekļi, kuri reiz sapulcējās uz balli-maskarādi. Tā bija viena no pēdējām greznajām ballēm – drīz vien, pēc Oktobra revolūcijas, Krievijas impērija sabruka, taču atmiņas par svinībām lūk, kādā brīnumainā veidā saglabājās!

Imperatoru balle notika 1903.gadā Santkpēterburgā, bet dress-kods bija 17.gadsimts. Ievērojamas personas bija tērpušās greznos stilizētos kostīmos, bet fotogrāfi to visu iemūžināja. Kāršu attēli precīzi atkārto viesu tēlus.

Jāmin, ka ballē pulcējās 390 viesu un viņi bija ģērbti kā visu kāršu mastu galminieki, bajāri un muižnieces, musketieri un pilsētnieces, vojevodas un zemnieces – tērpos, kādus valkāja laikā pirms Pētera I valdīšanas. Kostīmu skices izstrādāja mākslinieks Sergejs Solomko, bet tērpus izgatavoja labākie Krievijas impērijas šuvēji.

Visinteresantākais, ka kāršu kavu “Krievu stils” saistībā ar Romanovu nama 300.gadadienu nodrukāja un izlaida Aleksandrovskas manufaktūrā. Pēc revolūcijas to slēdza, bet nedaudz vēlāk fabrika atkal atsāka darbību un turpināja izlaist kārtis pēc pirmsrevolūcijas skicēm. Vēlāk kavu ofseta drukai pielāgoja padomju mākslinieks Jurijs Ivanovs.

Pārsteidzoši, ka tieši šī kāršu kava bijušajā Padomju Savienībā kļuva vispopulārākā – neviena cita ar to nevarēja konkurēt, lai gan tika radītas antireliģiozas, antifašistiskas un daudzas citas kāršu kavas.

Nākamajās lapās – vēl senāki stāsti par kāršu prototipiem!

Ķirurgs, kurš pacientiem izoperē citplanētiešu implantus. Reālās dzīves “x-faili”?

Viņi no augšas redz visu?
Kopš 1964. gada Kalifornijā praktizējošajam ķirurgam Rodžeram Leiram vienmēr bijusi nevainojama reputācija, un neviens nekad viņu nav uzskatījis par dīvaini. Pasaules slavu ārsts ieguva, pateicoties absolūti unikālu operāciju sērijai: viņam pirmajam izdevās no pacienta ķermeņa izņemt… citplanētiešu iedzīvinātos implantātus. Un pašu pirmo šādu operāciju viņš izdarīja pats sev…

Pārtrauktais lidojums
1973. gada augustā Rodžers savā nelielajā privātajā lidmašīnā pacēlās dzimtā štata debesīs. Tad pēkšņi bez jebkāda iemesla visas ierīces pārstāja darboties, bet viņš pats zaudēja samaņu. Cik ilgi ārsts atradās šādā stāvoklī, viņš nevar pateikt, taču, visticamāk, tikai mirkli, pretējā gadījumā katastrofa būtu neizbēgama. Kad Leirs atguvās, viņam izdevās veiksmīgi nosēdināt lidmašīnu uz zemes.

Šķita, ar to arī incidents bija beidzies. Taču pēc pāris dienām viņš labās rokas plaukstā pamanīja plankumiņu – savādu svītriņu ar trim simetriskiem punktiņiem pie vidējā pirksta. Ārsts centās plankumu nomazgāt – neizdevās. Taču pats lielākais pārsteigums vēl bija priekšā: plankums sāka izstarot zaļganu gaismu.

Rodžers parādīja plaukstu draugam, kurš jau sen interesējās par NLO. “Tev ir implantēts mikročips,” atzina draugs un ieteica Rodžeram sazināties ar ufologiem. Arī viņi apstiprināja drauga noteikto “diagnozi”: kamēr Rodžers atradās bezsamaņā, viņam zem ādas tika ievadīts mikročips. Kad ārsts to izņēma, tas izrādījās ķirbja sēkliņas lieluma metālisks priekšmets.

Saskāries ar šādu fenomenu, Leirs nolēma to izpētīt. Izrādījās, viņš nav vienīgais cilvēks, kura ķermenī ievadīts šāda priekšmets. Aptuveni 5% ļaužu, kuriem bijusi saskarsme ar citplanētiešiem, tiek atklāts kaut kas līdzīgs. Tad Rodžers nolēma ar šiem cilvēkiem iepazīties, un viņam atvērās durvis uz pavisam citu – līdz šim nezināmu un mīklainu pasauli.

Pirmās bezdelīgas
Pirmā paciente, kurai Leirs veica līdzīgu operāciju un izņēma svešķermeni, bija Patrīsija Demlija, kuru citplanētieši bija nolaupījuši 1969. gadā. Tikai pēc daudziem gadiem, izejot medicīnisko apskati, zem kājas īkšķa ādas tika atklāts savāds priekšmets. Kaut kas līdzīgs bija noticis arī ar Petu Parinello: vispirms – kontakts ar ārpuszemes civilizācijas pārstāvjiem, tad, 15 gadus vēlāk, rentgena apskates laikā ķermenī tika atklāts savāds priekšmets. Kad Leirs izoperēja Patrīsiju un Petu, viņa rokās nonāca divi identiski priekšmeti – būtībā tā implantāta kopijas, ko ķirurgs bija izņēmis no sava ķermeņa. Ārstu pārsteidza arī fakts, ka kaut kur ārpuszemes laboratorijās izgatavotie priekšmeti neizraisīja absolūti nekādu iekaisumu un audi tos neatgrūda.

Nākamie Rodžera pacienti Dorisa un Enijs arī bija tikušies ar citplanētiešiem, taču atšķirībā no citiem precētais pāris sajuta pārmaiņas sevī. Abiem pacientiem no kreisās kājas Leirs izņēma puscaurspīdīgus sfēriskus priekšmetus.

Objekts uz šosejas
Vēl viens Leira pacients – Tims Kalens – vairāk nekā divdesmit gadu savu tikšanos ar “atnācējiem” turēja noslēpumā. Tas notika tā. 1978. gada 30. maijā Tims kopā ar sievu mašīnā atgriezās no Denveras. Aptuveni ap pusnakti braucēji virs šosejas ieraudzīja spožu objektu. Iesākumā viņiem šķita, ka tam ir diskveida forma, bet, kad objekts pagriezās, izrādījās, ka tas ir aptuveni 30 metru garš, 6 metrus plats un 3 metrus augsts “cigārs”. Objekts ātri piezemējās šosejas malā. Tims izkāpa no mašīnas, lai labāk aplūkotu savādo lidaparātu, bet to, kas notika tālāk, neatceras. Vienīgās atmiņas, kas saglabājušās, – viņš sēž pie stūres un saka sievai: “Būs labāk, ja mēs brauksim…”

Tikai pēc laba laika Tims kreisās rokas delnas pamatnē atklāja sīku priekšmetu. Internetā viņš atrada doktoru Leiru un nosūtīja viņam rokas rentgena uzņēmumu. Leirs izsauca Kaleinu uz Kaliforniju un 2000. gada 5. februārī veica Timam operāciju. No pacienta rokas ķirurgs izņēma kārtējo implantātu. Ovālā priekšmeta virsma bija spoži nopulēta, un, pietuvinot tam magnētu, svešķermenis tam momentāni pielipa. Bet tas vēl nebija viss…

Turot magnētu virs čipa un kustinot turpu šurpu, no apvalka pēkšņi izvirzījās divas “kājiņas” un sāka šūpoties līdz ar magnētu.

Nākamajā lapā lasi, kas notika tālāk!

Noteikti jāizlasa!