“Tu vienkārši esi tajā gaļas mašīnā, kur operāciju zālē dienas laikā trīs galdi “izlaiž cauri” 16 pacientus. Un visiem ir smagi, dragāti ievainojumi, vaļēji lūzumi,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta mikroķirurgs Olafs Libermanis.
Marta sākumā viņš kopā ar kolēģi Mārtiņu Malzubri devās uz Ukrainu, lai palīdzētu ievainotajiem. Viņš norāda, ka latvieši bija negaidīti atsaucīgi – vienas dienas laikā “sameta cepurē” 35 000 eiro, uzdāvināja mikroautobusu, kuru piekrāva pilnu ar medicīnas aprīkojumu, medikamentiem, šķīdumiem, pārsējiem. Nekas cits neatlika, kā braukt un palīdzēt.
Olafs atzīst, ka pirms došanās ceļā bijis bail.
“Ziniet, es baidījos. Baidījos, kā nekad mūžā,” viņš saka, taču, esot uz vietas un intensīvi strādājot, baidīties vienkārši neesot bijis laika. Ukrainā viņi operēja, organizēja darbu un arī apmācīja personālu – vietējos kadrus. Visā šajā astoņu mēnešu darba periodā Olafam bija tikai dažas brīvdienas. Viņš atzīst, ka intensīvais, smagais darbs daudzu mēnešu garumā bija atstājis savas pēdas uz darba kvalitāti.
“Es laikam biju izdedzis,” saka Olafs. Šobrīd viņš atrodas Latvijā un pavisam nesen par izcilo darbu mikroķirurģijā un pašaizliedzību, sniedzot palīdzību karā ievainotajiem Ukrainas karavīriem, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Olafs uzskata, ka saņemtais apbalvojums ir atbildība, un saka: “Ņemot vērā, ka mēs neko lielu neizdarījām, mēs apkalpojām pavisam nelielu daļu no pacientiem, kuriem tas būtu bijis vajadzīgs, es domāju, ka mums tas jāatstrādā, ka tas ir tāds avanss,” un jau domā par nākamo darba cēlienu Ukrainā.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Daudz rūgtas patiesības. Kāpēc Lato Lapsa pārpublicē Gobzema pārdomas?
Netīra spēle ar “netīro bumbu”. Ko Krievija liek saprast pasaulei?
