Plastiskās ķirurģijas vēsture ir tūkstošiem gadu veca, precīzāk – tā ir tikpat sena kā cilvēce, jo vēlme uzlabot savu izskatu cilvēkiem piemitusi vienmēr.
Ar deguna formas maiņu ārsti nodarbojās jau Senajā Indija un Senajā Romā. Tiesa, reizēm šim mērķim tika izraudzītas visnotaļ pārsteidzošas metodes.
Pats senākais zināmais senās plastiskās operācijas piemērs ir – kāju apsaitēšana ķīniešu meitenēm. Kad viņas sasniedza 5–6 gadu vecumu, tika ataicināts speciāls cilvēks, kurš cieši apsaitēja kāju pēdas. Ar laiku kājas auga platumā, deformējās, uz tām parādījās kaulu izaugumi. Staigāt patstāvīgi jaunā sieviete vairs nevarēja. Taču tāds izskats tika uzskatīts par skaistu, precīzāk, tas pasvītroja sievietes sociālo statusu: tā kā viņa bija zaudējusi spējas veikt jebkādus mājas darbus, vīram nācās nolīgt kalpones. Diemžēl cena šādam dīkam dzīvesveidam bija ļoti augsta: 25–30 gadu vecumā sievietes cieta no ļoti stiprām kāju sāpēm, bet pārvietoties spēja tikai uz nestuvēm.
Afrikāņu dīvainības
Nesenie apbedījumu vietās izdarītie atklājumi ļoti pārsteidza arheologus: afrikāņu vīriešu rokas izskatījās apzināti sakropļotas. Uz salauztajiem pirkstiem – īkšķa un mazā pirkstiņa – bija uzmauktas speciālas ierīces. Turklāt tās bija uzliktas tā, lai lūzums saaugtu nepareizi, pirksti bija stipri atliekti (gandrīz vai perpendikulāri delnai). Izskaidrojumu šai dīvainībai zinātnieki pagaidām vēl nav atraduši. Skaidrs ir tikai viens – ar tādām rokām normāli strādāt un medīt nav iespējams. Iespējams, tas ir galvenais cēlonis, kas savulaik daudzskaitlīgās ciltis noveda līdz izmiršanai.
Senā plastika
Operāciju zaķalūpas novēršanai pirmie sāka praktizēt senie ēģiptieši – to ļauj secināt arheologu atrastās mūmijas ar sen saaugušas zaķalūpas pēdām. Tālaika ārsti bija iemanījušies sašūt lūpu ar tievām dzīvnieku dzīslām, kuru atstātās rētas bija gandrīz nemanāmas.
Pagājušā gadsimta nogalē, 1996. gadā, arheologi atklāja mūmiju ar neveiksmīgi ārstētām noļukušām ausīm – ausu gliemežnīcas bija piešūtas galvas ādai. Zinātnieku ekspertīze pierādīja, ka šis nezināmā ķirurga eksperiments bija beidzies ar ļoti spēcīgu iekaisumu un pacienta nāvi. Nekas labs negaidīja arī pašu ārstu, jo, pēc to laiku likumiem, par tamlīdzīgām kļūdām arī ārsts tika sodīts ar nāvi.
Indiešu deguns
Daudzu domā, ka rinoplastika ir mūsdienu izgudrojums. Nebūt nē. Degunu korekcijas tika veiktas jau pirms aptuveni tūkstoš gadiem, turklāt galvenokārt tas tika darīts austrumtautās, kur viens no sodamēriem, kas tika pielietots zagļiem, parādniekiem un citiem likumu pārkāpējiem, bija dažādu ķermeņa daļu nogriešana, degunu ieskaitot. Lai gan par rinoplastikas izgudrotāju tiek atzīts indietis Satišs Sumehi, paši pirmie “labot” degunus sākuši irāņi. Šim nolūkam no pieres vai vaiga tika izgriezta ādas sloksnīte, bet kā anestēzijas līdzekļi izmantoti vietējais degvīns un beteļa lapas.
XVI gadsimtā šādas operācijas jau praktizēja arī itāliešu ārsti, galvenokārt – sicīlieši. Un to var saprast, jo uz salas nepārtraukti noritēja lokāli kari, kuros netrūka ievainojumu un sakropļojumu, to skaitā – arī sejas. Taču pret šiem mediķu centieniem kategoriski iestājās katoļu baznīca, kas uzskatīja, ka plastiskās operācijas ir pretrunā Dieva gribai. Tāpēc ārējo izskatu atjaunojošā ķirurģija Eiropā tika aizliegta. Atgriezties pie šīs idejas izdevās tikai pēc 100 gadiem, kad angļu ārsti apguva indiešu metodes gudrības. Un tikai XX gadsimta otrajā pusē, kad pārveidot savu izskatu vēlējās tūkstošiem sieviešu, “plastiskais skaistums” kļuva par modes lietu.
Karjeras dēļ
No vēstures zināms, ka Senajā Romā valdīja ķermeņa kults un nepilnīgi augumi tika uzskatīti bezmaz par nāves grēku. Tāpēc vīriešiem ar palielinātiem piena dziedzeriem (ginekomastija) bija nepieciešama krūšu samazināšanas operācija. Pirmās ziņas par šiem eksperimentiem atstājis sengrieķu ārsts Marks Lūcijs, kurš bija operējis kādu augstdzimušu jaunekli – sūtņa dēlu. Jaunā vīrieša fiziskais trūkums tik ļoti traucēja tēva politiskajai karjerai, ka viņš riskēja sava vienīgā dēla dzīvību pakļaut briesmām. Operācija bija nesekmīga: sākās iekaisums, kas izraisīja asinssaindēšanos, bet pēc tam arī jaunekļa nāvi. Šis traģiskais gadījums nebija vienīgais – vairākumam pacientu operācija beidzās ar nāvi, kas bija par iemeslu, lai uz vairākiem gadsimtiem atmestu domas par krūšu samazināšanu ķirurģiskā ceļā.
Vēlāk līdzīgas operācijas aprakstījis XVII gadsimtā dzīvojošais vācu ārsts Alfrēds Hellers. Tiesa, tālaika Eiropā tās plašu izplatību neguva.
Prom visu lieko
Ētera narkoze un sterilie pārsiešanas materiāli, kas parādījās XIX gadsimtā, paātrināja ķirurģijas, tajā skaitā arī plastiskās ķirurģijas, attīstību. Piena dziedzeru operācijas sāka praktizēt Francijā, Anglijā, Vācijā, taču pacienti joprojām bija tikai vīrieši.
Situācija kardināli mainījās pēc vairākiem gadu desmitiem, kad uz operācijas galda arvien biežāk nonāca sievietes. Lielākoties to veicināja korsetes, kuras pamazām sāka iziet no modes, rezultātā visi auguma trūkumi kļuva acīm redzami. Angliete Elizabete Mosa bija viena no pirmajām, kas vērsās pie ārsta Ričarda Maijersa. Operācijas laikā viņai tika izņemti vairāk nekā 8 kg piena dziedzeru audu. Operācija pagāja veiksmīgi, tā tika aprakstīta daudzos medicīnas žurnālos un kļuva par ierosmi tālākai rīcībai. Plaši praktizēt šo operāciju sievietēm sāka pagājušā gadsimta 20. gados.
Silikona implanti
Protams, neizpalika arī mēģinājumi krūtis palielināt. Piemēram, pagājušā gadsimta 30. gados Eiropā tika praktizēta taukaudu pārstādīšana, sākotnēji izmantojot no miruša cilvēka iegūtu “materiālu”. Taču dzīvais organisms to nepieņēma, veidojās iekaisumi un septiski sarežģījumi, tāpēc šī metode tika atzīta par nepiemērotu. Pēc tam tikai izmantoti no pašas pacientes ņemti audi, tomēr ar laiku atklājās, ka tajos nav pietiekama asinsrite, turklāt pārstādītie tauki kļuva raupjāki, graudaināki. Rezultātā mainījās krūšu forma, turklāt ne uz to labāko pusi.
Taču sievietes nevēlējās šķirties no sapņa iegūt ideālu augumu, tāpēc lietā tika liktas vairākas citas metodes, arī šķidrā silikona injekcijas, kas sākotnēji izrādījās neveiksmīgas. Taču virziens bija izvēlēts pareizs, un 1962. gadā parādījās silikona implantāti, kas kļuva ļoti populāri. Tiesa, arī šī metode nebija ideāla – daudzie fakti, kas liecināja par krūšu protēžu kaitīgo iedarbību uz veselību, noveda pie tā, ka 90. gadu sākumā krūšu palielināšana ar implantātiem ASV tika aizliegta. Taču operācijas turpinājās nelegāli, un 2009. gadā, ņemot vērā, ka tiek izmantots pilnveidots silikons, kas neizraisa blakusefektus, aizliegums tika atcelts.
Dejojošie ceļi
Liposakcija (operācija tauku kārtas noņemšanai) ir aptuveni 150 gadu sena. Pirmoreiz tā tika izmantota Londonā, kad pēc palīdzības pie sieviešu ārsta vērsās kāda dejotāja. Ārstam tika izteikta tikai viena sūdzība – liekā tauku kārta uz gurniem un ceļiem traucēja pacientei dejot un draudēja ar atlaišanu no darba. Tieši šis gadījums tiek uzskatīts par mūsdienu liposakcijas sākotni.
Toties ārstu ikdienas praksē attaukošanas operācijas ienāca krietni vēlāk – pagājušā gadsimta 60. gados. Iesākumā tika izdarītas atvērtas operācijas, pēc tam tika izgudrota vakuuma tehnika. Ultraskaņu sāka izmantot 90. gadu beigās, un tagad šī metode ir atzīta par visdrošāko un efektīvāko.
