Daba jeb Dievišķā griba kaut kur dziļi cilvēka organismā ir ielikusi mehānismu, kas skaita viņam atvēlēto dzīves laiku. Vai šā pulksteņa gaitu iespējams palēnināt, apturēt, pagriezt atpakaļ?
Atbildi uz šo jautājumu meklējuši daudzi. Teikt, ka tā jau ir atrasta, būtu vēlamo uzdot par reālo. Tomēr perspektīvas, kas iezīmējušās meklējumu procesā, ir visai intriģējošas un vilinošas…
Rozas Faronas fenomens
Roza Farona dzimusi 1896. gada 29. maijā. Krietni pārsniegusi simt gadu vecumu, viņa joprojām saglabājusi jaunas meitenes augumu, turklāt Roza ne tikai nenoveco, bet, gluži otrādi, ar katru gadu izskatās arvien jaunāka. Apjukušie ārsti visādi centās atklāt krāpšanu, taču bez panākumiem. Roza nekad dzīvē nav izmantojusi ne kosmētiku, ne plastisko ķirurģiju, taču viņa izskatās vismaz 70 (!) gadu jaunāka par savu patieso vecumu. Arī viņas atmiņa ir perfekta un prāts – skaidrs.
Fotogrāfijā, kur Roza redzama savu mazbērnu, mazmazbērnu un 16 mazmazmazbērnu ielenkumā, viņa izskatās pat jaunāka par savu 30 gadu veco mazmazmeitu. Ārstu veiktās aknu, sirds un arteriālā spiediena pārbaudes liecināja, ka visi orgānu parametri ir gluži kā jaunai meitenei. Turklāt tie ir pat labāki par tiem rādījumiem, kādi bija 1960. gadā, kad Rozai kāda nenozīmīga iemesla dēļ tika veikta medicīniskā izmeklēšana.
Itāliešu gerontoloģijas speciālists doktors Graza atzīstas, ka šīs ir pats mīklainākais fenomens, ar kādu viņam nācies saskarties. Cerot atrast tam skaidrojumu Rozas ģenētikā, viņš nolēma unikālo sievieti ilgstoši novērot, taču pagaidām var tikai noplātīt rokas. Bet pati Roza, kas dažādu speciālistu vidū radījusi milzu apjukumu, savu fenomenu izskaidro ar dievišķo gribu un atzīstas, ka nekad neko ilga mūža saglabāšanai nav darījusi. Uzturā lieto visu, kas garšo, smēķē, arī vīnu mēdz iedzert vairāk, nekā vajadzētu. Vienīgais, kas viņu ilgāku laiku satraucis, – bailes palikt grūtai, jo, viņasprāt, dzemdēt bērnu, kad jau pāri simtam, būtu neapdomīgi un pat smieklīgi.
Taču mēdz būt arī absolūti pretēji gadījumi. Tā, piemēram, 1988. gada sākumā Šanhajas mediķi reģistrēja visas priekšlaicīgas novecošanās pazīmes sešus gadus vecam zēnam, kas bija dzimis pilnīgi veseliem vecākiem. Bērna augums bija nepilnus 70 centimetrus, bet svars – tikai pieci kilogrami. Divu gadu vecumā viņam sejā sāka parādīties rievas un izkrist mati. Jāpiebilst, ka pāris gadu iepriekš ar šo pašu slimību nomira zēna vecākā māsa. Kā liecina statistika, kopumā dažādās valstīs reģistrēti vairāk nekā 200 priekšlaicīgas novecošanas gadījumu, kas tiek saukta par progeriju.
Pirmām kārtām tiem pieskaitāms tā sauktais Hačinsona–Gilforda sindroms – saslimšana, kad bērna aizkavētā fiziskā attīstība savienojas ar priekšlaicīgas novecošanas pazīmēm. Šīs pazīmes – matu nosirmošana, plikpaurība, grumbas – sāk parādīties jau dzīves pirmajos mēnešos, bet piecu gadu vecumā bērnam jau ir visas vecuma kaites: dzirdes pasliktināšanās, artrīts, ateroskleroze… Mūža ilgums šādos gadījumos nepārsniedz 13 gadus, bet nāve visbiežāk iestājas no infarkta.
Otrkārt, tas ir Vernera sindroms, kas pirmoreiz aprakstīts 1904. gadā. Šajā gadījumā strauji novecot sāk divpadsmitgadīgie – mati sāk sirmot un izkrist, parādās rievas… Ar šo kaiti nedzīvo ilgāk par 40 gadiem un nomirst ar visiem dziļam vecumam raksturīgiem simptomiem.
Gan Rozas Faronas fenomens, gan progerijas gadījumi vienādi pierāda: bioloģiskais pulkstenis, kuram pakļaujas cilvēka organisms, var iet ātrāk un var arī ritēt atpakaļgaitā. Un tieši šim uzdevumam pagājušajā gadsimtā ar lielu entuziasmu pievērsās dažādi speciālisti: gerontologi, juvenologi (pretēji gerontoloģijai juvenoloģija pēta ar jaunību saistītas problēmas), bioķīmiķi, biofiziķi un citi.
Tātad kur īsti atrodas mūsu bioloģiskais pulkstenis, un kā tas darbojas?
1. Sirdī
Pēc bioloģisko zinātņu doktora un rakstnieka Borisa Sergejeva atzinuma, pulkstenis atrodas tieši šajā muskuļu kamolā, kuru mūsu senči, šķiet, ne velti uzskatīja par cilvēka būtības centru. Izrādās, sirds ģenētiski ir ieprogrammēta noteiktam pulsāciju skaitam, kas visām dzīvām būtnēm ir vienāds: tie, kam sirds sitas lēnāk un retāk, dzīvo ilgāk, bet tie, kuriem sirdsdarbība ir strauja, mūžs ir īss. Par šo faktu katrs var pārliecināties pats – piemēram, salīdzināt cilvēka, kaķa un zvirbuļa dzīves ilgumu.
2. Resnajā zarnā
Šo oriģinālo hipotēzi savulaik izvirzījis slavenais krievu fiziologs Iļja Mečņikovs, kurš uzskatīja, ka novecošana un nāve ir sekas organisma pašsaindēšanās procesam ar resnajā zarnā notiekošo pūšanas un rūgšanas darbību atkritumvielām. Novērst to var pienskābes nūjiņas kultūra, tāpēc Mečņikovs uzstājīgi ieteica regulāri katru dienu lietot uzturā skābpiena produktus: rūgušpienu, kefīru u.c. Par apstiprinājumu šim savam secinājumam viņš kā piemērus minēja ilgdzīvotāju tautas, kas uzturā galvenokārt lietoja skābpienu. Arī viņš pats vairāk nekā 20 gadu lietoja pēc paša izstrādātas receptes gatavotu skābpienu un tīru pienskābes nūjiņas kultūru, tomēr pārsniegt 70 gadu robežu Mečņikovam tā arī neizdevās – zinātnieks nomira ar sirdskaiti…
3. Smadzenēs
Daudzi pētnieki uzskata, ka dzīves ilgums ir saistīts ar galvas smadzeņu darbību. Jo ilgāk un intensīvāk tās strādā ar pilnu atdevi, jo ilgāk cilvēks piekopj intelektuāli piesātinātu dzīvesveidu, jo ilgāk viņš dzīvo. Sava viedokļa apstiprināšanai šīs koncepcijas piekritēji atsaucas uz ļoti daudziem piemēriem.
Tā, piemēram, Arhimēds ieliekto spoguli izdomāja savā 75. dzimšanas dienā. Marks Tūlijs Cicerons savu Traktātu par vecumu sacerēja 63 gadu vecumā. Galileo Galilejs darbu Dialogi par kustību pabeidza 72 gados. Mikelandželo Buonaroti darbu pie Pastarās tiesas sāka 58, bet pabeidza 66 gadu vecumā. Īzaks Ņūtons turpināja strādāt līdz 83, bet Ticiāns – līdz 99 gadu vecumam. Savukārt Edisons pēc 80 gadiem patentēja vēl 40 jaunus izgudrojumus…
4. Katrā šūnā
Šī teorija, ko dēvē par “šūnu nāvi”, galvenokārt pamatojas uz Kalifornijas universitātes medicīnas skolas anatomijas profesora Leonarda Haiflika darbiem. Profesors konstatēja, ka audu kultūrā (proti, ārpus organisma) cilvēka šūnas spēj dalīties ne vairāk kā 50 reižu (tā sauktais Haiflika slieksnis) un pēc tam aiziet bojā. Pamatojoties uz šiem datiem, pulkstenis, kas skaita mūsu dzīves laiku, atrodas katrā šūnā. Šūnu bojāeja (vai funkciju novājināšanās tajās šūnās, kas nav pakļautas dalīšanās procesam) noved pie organisma novājināšanās un nāves.
5. Gēnos
Šveiciešu dabaspētnieks, ārsts un dzejnieks, viens no eksperimentālās fizioloģijas pamatlicējiem Albrehts fon Hallers ievēroja, ka 100 gadu vecumu bieži sasniedz vienas un tās pašas ģimenes locekļi, kas deva pamatu ilgmūžību uzskatīt iedzimtu, proti, ģenētiski pārmantotu parādību. Piemēram, angļu ilgdzīvotāja Tomasa Parra dēls Džons Parrs nodzīvoja līdz 127 gadiem un nomira 1761. gadā, līdz mūža beigām saglabājot fizisko spēku un skaidru prātu.. Savukārt 1987. gadā vecuma gēns tika atklāts… sēnei: pārstādīts no pieaugušas sēnes jaunai, tas pēdējai lika ātri novecot un aiziet bojā. Tagad vairākās pasaules laboratorijās tiek meklēts cilvēka vecuma gēns. Taču diez vai šie pētījumi vainagosies ar ātriem praktiskiem rezultātiem, tomēr pastāv cerība, ka, atklājot šo gēnu, zinātnieki arī atradīs veidu, kā palēnināt tā nāvi nesošo darbību.
Starp citu, panākumi gēnu inženierijā nav noliedzami, jo ne tik sen izdevies izdalīt ilga mūža gēnu. Bāzeles universitātes zinātnieku grupa atklājusi līdz šim slēptās organisma potenciālās iespējas, kas ļauj būtiski pagarināt mūžu. Pētījumu gaitā tika izdalīts gēns, kas ir “atbildīgs par dzīvības spēku saglabāšanu organismā”. Dzīves ilgums kukaiņiem, kuriem šis gēns tika ievadīts, palielinājās 1,5 reizes.
6. Iekšējās sekrēcijas dziedzeros
Amerikāņu pētnieks Roberts Vilsons izvirzīja sev uzdevumu – atgriezt sievietēm jaunību. Viņš izstrādāja sarežģītu ārstēšanas kursu, kurā apvienoja speciālu diētu, vitamīnu un sāļu lietošanu, kā arī sieviešu dzimumhormona estrogēna un progesterona injekcijas. Vilsonam izdevās ne tikai apturēt organismā notiekošās vecuma novirzes, bet arī izraisīt kaut ko līdzīgu pretējam procesam. Un, kas īpaši svarīgi, šīs izmaiņas skāra ne tikai organisma vispārējo stāvokli, bet arī izskatu, kas sievietēm, protams, ir ļoti svarīgi.
7. Hipotalamā
Ja šajā mūsu ķermeņa termostatā tiktu ievadīts nātrija un kalcija šķīdums, rastos iespējas regulēt visa organisma temperatūru. Veicot šo manipulāciju pērtiķiem, izdevās pazemināt viņu ķermeņa temperatūru par sešiem grādiem pēc Celsija. Turklāt pērtiķi nejutās nosaluši, nebija ne miegaini, ne saguruši, proti, viņiem netika novērotas nekādas blakusparādības.
Aprēķināts – pazeminot ķermeņa temperatūru tikai par diviem grādiem pēc Celsija, mūža ilgums krasi palielinās: cilvēkam aptuveni līdz 200 gadiem. Bet, ja cilvēka ķermeņa temperatūra ir tikai 33 grādi pēc Celsija, viņš var nodzīvot līdz pat 700 gadiem. Turklāt, kā apgalvo zinātnieki, ja šis termostats ir noregulēts uz daudz zemāku līmeni, nav pamata domāt, ka mēs jutīsimies kaut kā citādi, nekā tas ir pie pašreizējiem 36,6 grādiem. Arī uz ārējās temperatūras izmaiņām mēs reaģēsim tieši tāpat, kā tagad. Iecerēts, ka līdzekļi šādai temperatūras pazemināšanai tiks ražoti tablešu veidā, un katrs tās varēs nopirkt.
8. Brīvajos radikāļos
Pēc šīs koncepcijas piekritēju domām, novecošanas process slēpjas apstāklī, ka laika gaitā organismā uzkrājas arvien vairāk molekulu ar augstu elektrisko potenciālu, tā sauktie brīvie radikāļi, kuri arī izraisa neatgriezeniskas izmaiņas. Bet, ja tiktu atrasts veids, kā tos neitralizēt… Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti: tika izmantots pavisam vienkāršs līdzeklis – konservanti, ko lieto rūpniecībā eļļas bojāšanās novēršanai.
Eksperimenti ar pelēm pierādīja, ka pētniecībai pakļautās peles nodzīvoja 1,5 reizes ilgāk nekā kontroles grupā. Attiecinot to uz cilvēku, iznāk, ka vidēji dzīves ilgumu varētu palielināt līdz 105 gadiem. Un tas ir tikai sākums. Zinātnieki uzskata, ja izdosies padarīt nekaitīgus brīvos radikāļus, cilvēka mūžs var pagarināties līdz pārsimt gadiem.
Un vēl viens piemērs. Maskavas dabaspētnieku biedrības korespondētājloceklim Nikolajam Isajevam eksperimentu rezultātā izdevās izveidot pašam savu sugu dzīves pagarināšanas teoriju. Tās būtība ir šāda. Lai desmit vai vairāk reižu pagarinātu jebkura organisma dzīvi, pietiek brīvi izvēlētā attīstības ģenētiskās programmas vietā radīt un noturēt kaut ko līdzīgu valodas raustīšanai.
Mēs novecojam tāpēc, ka organismā tiek uzturēts noteikts galveno dzīvības procesu produktu – metabolītu – līmenis. Ja metabolītu līmenis samazinās (vai arī mēs to panākam mākslīgā ceļā), organisms nekavējoties atgriežas iepriekšējā, daudz agrīnākā dzīves posmā, no kura tad arī turpina pārtraukto attīstību. Un tā līdz bezgalībai, jo cēloņu novecošanai – metabolītu uzkrāšanai – nav.
Pagaidām Isajevs ir izstrādājis un iemiesojis dzīvē dažādus “ieciklēšanās” variantus dažiem augiem, to skaitā kartupeļiem un kļavai.
Perspektīvā viņš iecerējis radīt variantus cilvēkam. Pagaidām vēl nav pamata uzskatīt, ka Isajeva panākumi būs spējīgi regulēt cilvēka bioloģisko pulksteni un uzvarēt nāvi: no kartupeļiem un kļavas līdz mums – vēl tāls ceļš ejams.
Kā redzams, zinātnieki bez uzmanības nav atstājuši praktiski nevienu cilvēka organisma orgānu un sistēmu. Pakāpeniski noskaidrojas, ka minētajam pulkstenim ir ļoti daudz atslēgu, turklāt jāatrod katra no tām, pretējā gadījumā traģiskais fināls tik un tā paliks neizbēgams.
Noslēgumā tomēr nākas atzīt: Dievs cilvēku tomēr nav radījis fiziski nemirstīgu, nemirstību viņš piešķīra tikai cilvēka dvēselei. Bet tajā pašā laikā viņš arī nav aizliedzis meklēt iespējas, kā pagarināt mūžu.