Sākums Raksti Lapa 157

Kā cilvēki senatnē pārlaida nakti, lai nekristu mošķiem par upuri

Gulēšanas tradīcijas
afrika

Ilgu laiku cilvēki gulēja grupās. Un jo lielākas tās bija, jo drošāks bija arī miegs. Pat mūsdienās dažās Āfrikas, Gvinejas un Austrālijas ciltīs pastāv šī kopīgā miega tradīcija. Speciāli gulēšanai tiek uzcelta plaša būve, kurā, iestājoties krēslai, iekārtojas visa cilts. Kāpēc?

Tāpēc, ka nakts ir dēmonu laiks, bet dēmoni var sagādāt daudz dažādu nepatikšanu. Taču tos var arī atbaidīt ar… troksni. Krākšana, skaļa elpošana, bērnu raudas – tas viss spēj atbaidīt nešķīstos spēkus.

Turklāt talkā nāk arī mājdzīvnieki – tā kā dzīvnieki ir ļoti jutīgi pret “tās puses” spēkiem un var brīdināt par to parādīšanos, arī viņiem ļoti bieži ļāva nakti pavadīt šajā kopīgajā guļamtelpā.

Nākamajā lapā – par romiešu guļvietām!

Sikspārnis – sakrāls simbols un raganu vēstnesis starp gaismu un tumsu

Populārā seriāla varonis lidojošais cilvēks Betmens nenoliedzami bija pozitīvais varonis. Ļaundariem viņš vienmēr uzkrita uz galvas tieši tajā vietā, kur tie bija nodomājuši izdarīt noziegumu. Betmena lidojums lika trīcēt bailēs ļaundaru melnajām dvēselēm. Viņi neieredzēja šo noslēpumaino svešinieku, kura seju slēpa maska. Bet Betmens, kā zināms, bija ne tikai visu pazemoto un apspiesto aizstāvis, viņš bija patīkama izskata miljonārs. Savukārt viņa sikspārņa tērps grēcīgajai megapolei bija bruņinieciskā spēka un skaidrības simbols.

Toties Eiropas tradicionālā mistika šādam traktējumam nekādi nepiekristu. Piemēram, kāds sens skotu ticējums apgalvo: ja sikspārnis lido, tātad iestājusies raganu stunda. Un tieši tad visas dzīvās radības var kļūt par nešķīsto spēku laupījumu.

Menas salā un Velsas robežai piegulošajos rajonos arī uzskata, ka sikspārņi ir visīstākās raganas, kas tādu veidolu pieņēmušas, lai labāk un ātrāk iekļūtu patieso kristiešu mājās.

Menas salā un Velsas robežai piegulošajos rajonos arī uzskata, ka sikspārņi ir visīstākās raganas, kas tādu veidolu pieņēmušas, lai labāk un ātrāk iekļūtu patieso kristiešu mājās. Starp citu, minētajās vietās pastāv arī pavisam cits viedoklis – ja lidojošs sikspārnis uzkrīt virsū cilvēkam, tas var nest viņam laimi turpmākajās lietās. Toties, ja šis radījums sapinas sievietei matos, mati ir jānogriež, pretējā gadījumā sievietei uz visu atlikušo mūžu būs uzlikts paša nelabā zīmogs. Oksfordšīrā ir vēl kāds ļaunu vēstošs ticējums: ja sikspārnis trīs reizes aplido ap kādu māju, kāds no tās iemītniekiem nomirs.

Līdzīga attieksme pret sikspārņiem vērojama praktiski visās Eiropas valstīs.

Toties citu tautu tradīcijās attieksme pret sikspārņiem ir atšķirīga. Aprakstot savu ceļojumu pa Indostānu, Jeļeņa Blavatska min arī kādu amizantu epizodi. Viņai un vēl dažiem viņas ceļabiedriem, arī baltajiem cilvēkiem, kāds iezemietis atvēlējis savu māju naktsmītnei. Naktī vienam no viņiem, teosofu biedrības loceklim, kas svēti ticēja dvēseles pārceļošanas iespējām, tik ļoti nedeva mieru kāds sikspārnis, ka vīrs, ilgi nedomādams, apgrieza tam kaklu. Bet no rīta māju piepildīja skaļas un izmisīgas raudas un vaimanas. Izrādījās, ka mājas iemītnieki uzskatīja – sikspārnī bija iemiesojies kāda viņu mirušā tuvinieka gars. Un velti bija balto cilvēku, gudrības meklētāju, centieni mājas ļaudis pārliecināt, ka cilvēka dvēsele var iemiesoties tikai cilvēkā. Indijas tautas tradīcijas apgalvo pretējo.

Mūsdienu Tendo (Zelta Krasta) iedzīvotāji tic, ka sikspārņu bari, kas pamet salu un lido uz upes grīvu, ir mirušo dvēseles. Un viņi apmeklē to savu tuvinieku mājas, kas dzīvo saskaņā ar tradīcijām. Bet pati sala, kur sikspārņi mīt, tiek uzskatīta par svētu.

Arī Krievijā attieksme pret sikspārņiem nebija nešaubīga. Tur visos laikos daudzi cilvēki speciālās, miesai piegulošās kārbiņās glabāja izkaltētus sikspārņa pīšļus un bija pārliecināti, ka tas dos veselību, laimi un ilgu mūžu. Baznīca, protams, šo māņticību nosodīja un vērsās pret to, kā prata. Gadsimta vidū cilvēku, pie kura šādu “talismanu” atrada, bieži vien gaidīja ne tikai rīkstes, bet arī cirvis. No vēstures zināms piemērs ir opričņiku sodīšana ar nāvi pēc cara Ivana Bargā pavēles. Lai gan opričņiki kalpoja caram pēc labākās sirdsapziņas, pie viņiem tika atrasts aizliegtais talismans.

Toties Ķīnā, kur ļoti daudzas parādības tiek tulkotas atšķirīgi nekā vairumā pasaules valstu, attieksme pret sikspārņu dziednieciskajām īpašībām joprojām ir pozitīva. Senā ķīniešu medicīna ārstniecības nolūkiem cita starpā obligāti izmantoja arī izkaltētus sikspārņus. Starp citu, šis komponents daudzos ķīniešu medikamentos sastopams arī mūsdienās.

Šķir nākamo lapu un uzzini vairāk par sikspārņa lomu okultajās zinībās!

Sudrabs – dievišķa substance, uzskatīja inki un nekļūdījās

Sudraba ķēdīte vai gredzens ne tikai ir rotaslieta, bet arī sargs pret saaukstēšanos, kas vasaras caurvējos nav nemaz tika reta parādība. Taču ar to vien sudraba apbrīnojamās īpašības nebeidzas. Kur vēl izmanto sudrabu, kā un kāpēc tas iedarbojas?

Pārtikas piedevās
* Slavenais renesanses laikmeta filozofs un Platona darbu tulkotājs Marsilio Fičīno savā Dzīves grāmatā cita starpā pieminējis džema pagatavošanu ar augiem un zelta un sudraba foliju.

* Ājurvēdas pārtikas piedevā čavanpranšā, kuru pirms vairāk nekā 2000 gadu sastādījis kāds mūks, 79 dažādu komponentu skaitā ir arī sudrabs (Indijā tā nosaukums ir tara). Indieši līdz pat šim laikam to uzskata par jaunības un veselības eliksīru, bet praktizējošie ājurvēdas speciālisti iesaka to izmantot pret ļoti daudzām kaitēm – sākot ar hronisku bronhītu un sirds-asinsvadu slimībām, beidzot ar alerģiju un dažādas izcelsmes stresiem.

Indieši ļoti augsti vērtē arī sudraba dezinficējošās īpašības: piemēram, pēc zobu tīrīšanas viņi iesaka mēles balto aplikumu noņemt ar sudraba plāksnīti, bet daudzi medikamenti tiek gatavoti tikai sudraba traukos – viņi ir pārliecināti, ka šādā gadījumā tie no sudraba saņem nomierinošu un slimības gaitu atvieglojošu iedarbību.

Kosmētikā
Sudrabu kosmētikas līdzekļiem mēdz pievienot tā dezinficējošās, antibakteriālās iedarbības dēļ. Protams, tas nenozīmē, ka pietiek iejaukt krēmā sudraba gabaliņus, un – skaistuma eliksīrs gatavs. Kosmētiskajiem līdzekļiem izmanto ļoti sīku sudraba daļiņu šķīdumu demineralizētā ūdenī. Tādu šķīdumu sauc par koloīdo ūdeni. Daudzām kosmētiskajām līnijām ir krēmi, kuru pamatā ir koloīdais šķīdums.

Sudrabu saturošie kosmētikas līdzekļi ir ārkārtīgi populāri: tie regulē ādas tauku izdalīšanos, uztur ūdens un tauku līdzsvaru ādā, aptur baktēriju šūnu attīstību, nomāc to vairošanos un aizsargā pret iekaisuma procesiem. Visas šīs īpašības sevišķi svarīgas ir problemātiskai, taukainai un jaukta tipa ādai, jo minētās problēmas var rasties jebkurā vecumā.

Maģiskajos rituālos
sudrabs2

Sudraba rokassprādze vai ķēdīte ir ne tikai rotaslieta – tā veic arī noteiktas aizsargfunkcijas.

* Inki sudrabu uzskatīja nevis par metālu, bet dievišķu substanci, Mēness asarām, jo saistīja to ar nakts spīdekļa iedarbību. Tagad jau nopostītajā Mēness templī Peru savulaik visas sienas bijušas noklātas ar sudrabu – tas palīdzējis priesteriem labāk sajust saikni ar savu debesu aizbildni.

* Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka dieva Ra kauli ir no sudraba. Viņiem šis metāls bija vērtīgāks par zeltu.

* Visā pasaulē ļaudis uzskatīja, ka sudrabs spēj aizsargāt no ļaunajiem gariem – ne velti vampīri, rēgi un visādi citādi mošķi un ļaunuma iemiesojumi bijās vienīgi no sudraba lodēm. Savukārt miruša cilvēka zārkā, lai viņa gars neaizmuktu, tika iedzīta sudraba nagla.

* Dažos Francijas apvidos jaunie pāri, pirms devās uz baznīcu laulāties, apjoza sevi ar sudraba ķēdi, lai ceļā pasargātu sevi no burvestībām.

Mūsu senči ticēja, ka sudrabs palīdz nodibināt sakarus ar Augstākajiem spēkiem un pat saņemt no viņiem atbildes uz daudziem jautājumiem.

* Mūsu senči ticēja, ka sudrabs palīdz nodibināt sakarus ar Augstākajiem spēkiem un pat saņemt no viņiem atbildes uz daudziem jautājumiem. Šim nolūkam sudraba karoti vajadzēja ielikt kristāla traukā ar tīru ūdeni, nolikt to gultas galvgalī un tad pirms aizmigšanas balsī izteikt jautājumu, uz kuru nekādi nebija iespējams rast atbildi. Problēmas atrisinājums atnāca miegā.

Medicīnā
Novietota uz sudraba plāksnītes, difterijas nūjiņa aiziet bojā pēc trim dienām, stafilokoki – pēc divām dienām, bet tīfa nūjiņa – pēc 18 stundām. Ar ūdeni, kas bagātināts ar sudraba joniem, un apsudrabotu marli dziedē apdegumus, brūces, čūlas, ārstē drudzi, nespēku, grēmas, zarnu trakta iekaisumu, žultspūšļa patoloģijas, sirds-asinsvadu sistēmas, aknu, nieru un liesas kaites, hronisku rinītu, ādas un veneriskās slimības.

Un tas nav viss! Savukārt baktēriju iznīcināšanas efektivitātes ziņā sudrabs ir daudz aktīvāks par hloru – tas nerada toksiskus savienojumus ar ūdens piemaisījumiem un neveicina nepatīkamu smaku.

Kad sudrabs ir nonācis baktēriju, vīrusu un sēnīšu šūnu struktūrā, tas sāk radīt traucējumus to iekšienē, tādējādi cilvēkam kaitīgie mikroorganismi aiziet bojā. Salīdzinājumā ar sintētiskajām antibiotikām, kuras spēj nogalēt ne vairāk kā 10 veidu baktērijas, sudrabs spējīgs uzveikt 650 veidu baktērijas.

Psihogrāfija jeb automātiskais pieraksts. Daudz pastāsta par tavu raksturu!

Vācu psihologi savulaik veica visai neparastu pētījumu un secināja, ka divas trešdaļas cilvēku, runājot pa telefonu, automātiski zīmē uz papīra dažnedažādas figūras un ķiņķēziņus, kas simboliskā formā ataino viņu iekšējo stāvokli. Nonākot pieredzējuša speciālista rokās, šie automātiskie zīmējumi un kricelējumi, ko dēvē par psihogrāfiju, var ļoti daudz ko pastāstīt par “mākslinieku” – pat to, ko pats autors nenojauš.

Lielāko uzplaukumu psihogrāfija piedzīvoja XIX gadsimta beigās, kad sabiedrība bija aizrāvusies ar spiritismu un ļoti daudzi centās sevī attīstīt medija spējas. Apgalvo, ka ar psihogrāfijas jeb automātiskā pieraksta starpniecību tapusi ne viena vien garīga satura grāmata un virkne romānu. Tolaik pat parādījās speciāla tehnika psihiskā (tā tolaik dēvēja šo parādību) pieraksta veikšanai.

Šāda pieraksta tehnika ir ļoti vienkārša – eksperimentētājs, turot zīmuli trijos pirkstos, uzliek to vertikāli tīrai papīra lapai, aizver acis un atbrīvo apziņu no visām domām. Kad tas notiek, roka parasti pati no sevis sāk kustēties, velkot ar zīmuli uz papīra nelīdzenas līnijas un citus ķeburus. Slavenā vācu psihiatre Anita Mela apgalvo, ka apgūt automātisko pierakstu (tā psihogrāfija tiek dēvēta mūsdienās) spēj četri no pieciem (!) eksperimenta dalībniekiem, taču piebilst, ka reizēm tomēr nepieciešams zināms treniņš.

Daudzu šādu seansu laikā tika atklāts – zināmu laiku praktizējoties, var sasniegt rezultātu, kad neko neizsakošās līnijas pārtop vārdos un pat teikumos. Tā kā ķeburu pārvēršanas process vārdos prasīja lielu sasprindzinājumu rokā (medija ilgās nekustīgās pozas dēļ), kā arī nācās pārvarēt rakstāmrīka berzi ar papīru, XX gadsimta sākumā modē ienāca koka dēlītis uz ritenīšiem. Dēlītī bija speciāls caurumiņš zīmulim, un nu tā uzasinātais gals tikai viegli pieskārās papīram, līdz ar to berze bija praktiski likvidēta. Tagad medijs varēja vienkārši uzlikt pirktu galus uz dēlīša un gaidīt, kad tas sāks kustēties.

Pusgadsimtu vēlāk, kad parādījās pirmā augsti jutīgā aparatūra tika veikta virkne kompetentu psihiskā pieraksta un automātiskā zīmējuma pētījumu. Tie pierādīja, ka bez dabiskajiem cēloņiem, kas liek medija rokai kustēties, ir arī citi, kurus primitīvais materiālisms diemžēl nespēj izskaidrot. Šis nezināmais virzītājs tika piedēvēts cilvēka psihiskajām spējām. Konstatēts arī, ka starp automātisko pierakstu un zīmējumu pastāv zināma saikne. Zinātniskā pasaule atkal ieinteresējās par psihogrāfiju un izdarīja ne mazumu papildinājumu jau esošajām teorijām.

Piemēram, pamatojoties uz vairāku tūkstošu cilvēku rakstura analīzi, tika noteiktas precīzas to vai citu zīmējumu tapšanas likumsakarības. Tika pamanīts, ka ķeburi iemanto apzināta vēstījuma veidolu, bet ģeometriskie līkloči un zigzagi konkrētāku bildi veido tikai tad, ja cilvēks ir vai nu ārkārtīgi koncentrējies uz kādu svešu priekšmetu, vai arī atrodas citā apziņas stāvoklī, piemēram, hipnozē vai pašhipnozē. Ja “garīgā” vēstījuma interpretācija lielākoties nesagādā nekādas grūtības, tad to nekādi nevar teikt par sarežģītajiem zīmējumiem – daudzo un absolūti nesaistīto simbolu dēļ, kas mierīgi “sadzīvo” vienā papīra lapā, tie nepadodas nekādai atšifrēšanai. Tādi zīmējumi tika nosaukti par “fleksu”. Bet citi, kas bija vienkāršāki, tika klasificēti atsevišķās kategorijās, no kurām katra raksturoja attiecīgā cilvēka stāvokli, viņa raksturu un noslieces uz to vai citu darbību.

Šķir nākamo lapu un pārbaudi pats sevi – KO NOZĪMĒ TAVI ĶEBURI, APLĪŠI UN ŠVĪKĀJUMI?

Cilvēks varētu dzīvot līdz 150 gadiem. Kāpēc tā tomēr nenotiek?

wise-man-0

Cilvēka iekšējie resursi nav neizsmeļami, vismaz biologi par to ir pārliecināti. Absolūti katrā organisma šūniņā ir speciālas struktūras, un, lai dzīve ritētu normāli, to skaitam jābūt robežās no 50 līdz 55.

Taču ikreiz, šūnai daloties, šo struktūru kļūst par vienu mazāk: 49, 48, 47… Un nav svarīgi, vai cilvēks meditē Tibetā vai skūpsta krustu Vatikānā – kad šūnām beidzas dalīšanās iespējas, iestājas dabiskā bioloģiskā nāve.

Tādējādi 50–55 reižu dalīšanās cikls arī ir mūsu robeža. Vidēji rēķinot, tā ir tonna šūnu – tādu daudzumu mūsu organisms izstrādā mūža laikā. Faktiski ar šiem resursiem cilvēks varētu nodzīvot līdz 150 gadu vecumam, bet – būdams nošķirts no civilizācijas un ekoloģiski labvēlīgā vidē. Aktīvās šūnu dalīšanās robeža ir 80–90 gadu.

Daudzi būs ievērojuši, ka veciem cilvēkiem āda kļūst plāna – līdzīga pergamentam, kādreizējo sasitumu vai apdegumu vietās parādās savādi pigmentācijas plankumi. Arī tas norāda, ka organismā tiek izstrādāts arvien mazāk šūnu.

Šķir nākamo lapu un uzzini, cik bieži atjaunojas cilvēka šūnas!

Skudru civilizācija – neticami atklājumi par labu kolektīvā saprāta teorijai

Lai gan entomologi visā pasaulē skudras pēta jau gadu desmitiem, šie kukaiņi joprojām turpina sagādāt arvien jaunus pārsteigumus. Turklāt tie ir tik neparasti, ka liek zinātniekiem aizdomāties par kādu ļoti būtisku jautājumu: vai skudru uzvedību nosaka tikai instinkti, vai arī tām piemīt kolektīvais saprāts?

Par labu kolektīvā saprāta teorijai var liecināt angļu entomologu pārsteidzošie atklājumi. Viņi nāca pie atziņas, ka skudras savstarpēji cita citu apmāca, turklāt daļa šajā procesā ieņem skolotāju vietu, bet daļa ir skolnieki.

Šāds “darbaudzinātājs” var vest savus mācekļus uz vietu, kur atrodas barība. Turklāt – kas ir principiāli svarīgi – šā gājiena laikā nepārtraukti starp skolnieku un skolotāju pastāv abpusēja saikne. Ja pa priekšu ejošais skolotājs pamana, ka sekotājs atpaliek, tas samazina iešanas tempu, ļaujot skolniekam to panākt, bet, kad tas noticis, atkal pieliek soli.

Kad skolnieks ir aizvests uz konkrēto vietu un pēc tam atgriezies pūznī, viņš jau kļūst par skolotāju un nākamajā gājienā ņem sev līdzi citu, vēl neapmācītu skudru. Tā ģeometriskā progresijā pieaug to skudru skaits, kuras zina ceļu līdz barības vietai.

Nākamajā lapā lasi par skudru kara mākslu un augu selekcionēšanas prasmi!

Pasaku par Buratino iedvesmojis nelaimīga invalīda liktenis

Pinokio Sančess bērnībā

Zināms, ka Aleksejs Tolstojs Buratīno piedzīvojumus uzrakstījis, par iedvesmas avotu izmantojot rakstnieka Karla Kolodi radīto Pinokio. Taču izrādās, šim literārajam varonim bijis reāls prototips. Šo atklājumu izdarījuši amerikāņu arheologi, veicot izrakumus tuvu kapsētai, kurā apbedīts izcilais itāliešu pasaku meistars.

Netālu no rakstnieka atdusas vietas viņi atklājuši kapa plāksni, uz kuras iegravēts Pinoko Sančesa vārds.

Zinātniekus tas ieinteresējis, un viņi nolēmuši salīdzināt abu aizgājēju dzīves datus.

Ko viņi noskaidroja, lasi nākamajā lapā!

Skorpioni ir citplanētieši, uzskata japāņu zinātnieks

Detalizēti izpētījis skorpionus un to uzvedību, japāņu zinātnieks Fukuraji spējis secināt tikai vienu: šiem radījumiem nav Zemes izcelsme. Kas rosinājis zinātnieku uz tik neparastām domām?

Izrādās, skorpioni spēj sagremot indīgās sēnītes, kas ātri nogalē mušas un vaboles. Uz tiem neiedarbojas pat pašas bīstamākās uz Zemes esošās baktērijas un vīrusi.

Skorpioni itin mierīgi bez jebkāda kaitējuma sev spēj izturēt radioaktīvo starojumu, kas 130 reižu pārsniedz cilvēkam nāvējošu devu. Lai arī šie radījumi ir sauszemes iemītnieki, tie vairāk nekā divas diennaktis spēj izdzīvot zem ūdens. Turklāt skorpionus nebiedē ne tropu karstums, ne polārais aukstums.

Šie nav vienīgie pārsteidzošie fakti no skorpionu dzīves, kas liek domāt, ka tie kādreiz radīti mākslīgi, lai spētu izdzīvot jebkuros apstākļos.

Sniegbaltīte bija daiļa vācu grāfiene ar traģisku likteni. Kas liek tā domāt?

Kad četrus gadus garais darbs bija galā un visa savāktā informācija izanalizēta un apkopota, pasniedzējam no Vācijas doktoram Ekhardam Zanderam vairs nebija ne mazāko šaubu: slavenā brāļu Grimmu pasaku varone Sniegbaltīte nav nekāds izdomājums, bet reāla persona – XVI gadsimta vācu skaistule grāfiene Margarēta fon Valdeka no Bādvidungenes…

Taču atšķirībā no pasakas, kurā Sniegbaltītes dzīve ritēja jautri un laimīgi, Margarēta, lai izjauktu viņas precības ar karali, tika nogalināta.

Ja var ticēt doktora Zandera versijai, skaistules liktenis bijis patiesi traģisks. Tāpat kā pasakā Sniegbaltītei, arī Margarētai bijusi ļauna pamāte, kura gan, jāteic, pēc pameitas nāves nav tīkojusi, taču arī nekādu dižo mīlestību pret meiteni nav jutusi.

Jaunā grāfiene bija neprātīgi iemīlējusies Spānijas karalī Filipā II, un tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc jaunavu noindēja. Augstākās aprindas uzskatīja, ka šai saiknei var būt nelabojamas starptautiskās politiskās sekas. Pēc doktora Zandera atzinuma, slepkavības iniciatīva pieder Spānijas slepenpolicijai.

Nākamajā lapā lasi, kas tad bija rūķīši!

Ar Dieva palīgu! Ticīgie dzīvo ilgāk, liecina pētījums

Pēc Aiovas universitātes (ASV) zinātnieku apkopotajiem datiem, to veco ļaužu vidū, kas katru nedēļu apmeklē baznīcu, ilgdzīvotāju ir par 35% vairāk nekā starp viņu neticīgajiem vienaudžiem. Vēl šīs universitātes ārsti pierādījuši, ka lūgšanas būtiski uzlabo pašsajūtu, turklāt ne tikai pašiem lūdzējiem, bet arī tiem, par kuriem viņi lūdz. Pēc viņu novērojumiem, sirdsslimniekiem, par kuriem tiek lūgts, dažādi sarežģījumi veidojas par 20–30% retāk nekā neticīgajiem un tiem, par kuriem neviens nelūdz.

Kopumā pētījuma gaitā atklājās, ka no 300 ateistiem ārstēšanas gaitā dažādi sarežģījumi radās 51 cilvēkam (17%), bet no 300 ticīgajiem – 12 pacientiem (4%). Speciālisti nešaubīgi atzina, ka neticīgo cilvēku ārstēšana tiešām rit ilgāk un tajā ir vairāk neveiksmju un sarežģījumu, ko nevar teikt par tiem, kas patiesi tic Dievam.

Analoģiskus rezultātus, konsultējot pacientus dažādās valsts pilsētās, ieguvuši arī krievu ortopēdi–traumatologi. Divdesmit gados gūtie novērojumi ļāvuši secināt, ka ticīgie ar sapratni pieņem savu slimību, mierīgāk pārdzīvo ciešanas, atveseļojas un pateicas savam ārstējošajam ārstam ne tā, kā to dara ateisti. Mediķu mērķis nebija konkrēti pateikt, kas tieši pacientam palīdzējis: Svētais Gars vai endorfīni, enkefalīni un citas bioloģiski aktīvās vielas – pētījumam bija medicīniski statistisks raksturs.

Visi pacienti tika sadalīti divās lielās grupās: pirmajā 300 pret reliģiju vienaldzīgu, nevienai konfesijai nepiederīgu cilvēku un zvērināti ateisti, otrajā – 300 ticīgo, aktīvi savas draudzes locekļi. Savukārt ne pēc diagnozēm vai traumām, izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa, dzīvesvietas pilsētā vai laukos abas grupas bija vienlīdzīgas. Lielākajai daļai abu grupu dalībnieku bija mugurkaula krūšu un jostas daļas osteohondroze, iegurņa un ceļa locītavas deformējošā artroze, ribu, iegurņa, liela kaulu un potītes lūzumi, Ahilleja cīpslas plīsums.

Vai šo pacientu atveseļošanos ietekmēja tas, kā viņi ievēroja vai neievēroja ārstēšanās režīmu un kuri no viņiem – ateisti vai ticīgie – šo režīmu pārkāpa biežāk? Tas viss bija atkarīgs no katra konkrētā cilvēka individuālajām īpašībām, un ar viņa ticību vai neticību nebija saistīts. Taču tajā pašā laikā mediķi ievēroja, ka ticīgie ļaudis ir daudz izpildīgāki un izceļas ar lielāku ticību arī ārstiem.

120 ar mugurkaula osteohondrozi sirgstošajiem tika veikta kompleksa konservatīvā ārstēšana. Rezultāts tika vērtēts gan pēc elektromiogrāfijas rezultātiem, gan pēc tā, cik ilgs laiks pagāja, līdz pazuda sāpes un paplašinājās aktivitāte. Ateistiem pozitīvs rezultāts tika sasniegts pēc 9–11 diennaktīm, toties ticīgajiem sāpes praktiski izzuda jau pēc 4–7 diennaktīm, un viņi atkal varēja doties uz gariem dievkalpojumiem un bez sāpēm noliekt muguru. Savukārt 10 ateistiem un trim ticīgajiem ārstēšanās kurss tika atzīts par mazefektīvu.

Īpaši zinātniekus pārsteidza ārstēšanas rezultātu atšķirības to ateistu un ticīgo vidū, kas sirga ar lielo locītavu artrozi. Būtībā tās atklājās jau pirmajā ārsta un pacienta tikšanās reizē. Pārliecinātie “bezdievji”, iztaujājot gan ārstus, gan paziņas un paziņu paziņas, ilgi centās noskaidrot, vai paredzētajām procedūrām un izrakstītajiem medikamentiem ir kādi nevēlami blakusefekti, kas būs un kurš atbildēs, ja ārstēšanās pozitīvu rezultātu nedos utt. Bet ticīgie pirmo procedūru gaidīja ar lielu cerību un klusu prieku.

Ateistiem labi rezultāti vidēji tika panākti tikai pēc 18–22 dienām no ārstēšanās sākuma, bet ticīgajiem – jau pēc 9–12 dienām. Subjektīvi ārstēšanu par neapmierinošu atzina pieci ateisti, bet ticīgo vidū tādu nebija.

Sarežģījumi ribu lūzuma ārstēšanā bija četriem ateistiem un diviem ticīgajiem, bet liela kaula un potītes lūzuma ārstēšanas rezultāti abās grupās bija vienādi pozitīvi, kaut gan pati ārstēšana daudz sarežģītāk noritēja 21 ateistam un tikai pieciem ticīgajiem.

Pēc Ahilleja cīpslas plīsuma operācijas sarežģījumi bija septiņiem ateistiem un tikai vienam ticīgajam.

Noteikti jāizlasa!