Foto - Pixabay

Burvji, šamaņi, raganas, zāļu sievas, īsāk sakot, visi, kas nopietni piekopj buršanos, zintniecību, dziedniecību un citas mazsaprotamas prasmes, labprātāk dzīvo savrup no cilvēkiem. Taču ne vienmēr viņi ir vientuļnieki. Lielākoties viņiem visiem ir kāds sabiedrotais un nereti – visai eksotisks.

Šamanim tas var būt vilks, tīģeris vai pat lācis, kurš atnāk viņu apciemot no meža. Raganām un burvēm mājās ir vārna vai pūce, bet par kaķi – protams, melnu – lieki pat runāt. Vēl dažiem, kas nodarbojas ar slepeno arodu, līdzās ir vai vesela zvērnīca. Kāpēc?

Ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka? Uzskata – cilvēks ir saprātīgs. Taču tajā pašā laikā tiek apgalvots, ka cilvēkam raksturīgi kļūdīties. Un tikpat raksturīgi viņam ir arī slimot. Sastapt slimu cilvēku ir miljoniem reižu vieglāk nekā slimu dzīvnieku.

Te, protams, var iebilst, ka zvēri dzīvo daudz skarbākos apstākļos un tie, kam vājāka veselība, vienkārši neizdzīvo. Taču arī starp tiem dzīvniekiem, kuriem cilvēks radījis drošus apstākļus, ja vien tiek saglabāta pieeja savvaļas dabai, slimo ārkārtīgi reti…



Kāpēc? Daudziem atbilde uz šo jautājumu jau ir zināma – dzīvnieku panaceja ir augi. Paņemiet savu pilsētas dzīvoklī dzīvojošo kaķi līdzi uz laukiem vai izbraukumā pie dabas. Palaidiet viņu brīvsolī un redzēsiet, ka viņš tūlīt pat atradīs un sāks ēst kādu zālīti.

Suņi pret šādu veģetārismu ir atturīgāki, taču arī viņi, ja ir ievainoti vai jūtas neveseli, prot atrast vajadzīgo augu. Tā viņiem ir Dieva dota dāvana – nekļūdīgi atrast vajadzīgo zālīti.

Tālā senatnē arī cilvēkam piemita šī mistiskā, kā tagad pieņemts uzskatīt, spēja orientēties augos.

Toties mūsdienu cilvēkam augu spēks ir noslēpums aiz septiņiem zīmogiem. Augu spējas izdziedēt gan palielinās, gan samazinās. Katram konkrētam augam ir savs cikls.



Zālītes, kas vēl vakar spēja izdziedināt, šodien var izrādīties nevērtīgas. Un, lai gan vārdi “zaļā aptieka” kļūst arvien populārāki, mūsdienu cilvēkam tas ir plauktu labirints ar neskaitāmām turziņām un pudelītēm – uz katras kaut kas uzrakstīts, bet nav zināms, kā to visu pareizi izlasīt.

Vairākums uzskata, ka labāka un drošāka ir visiem zināmā ķīmija, kur zāļu anotācijās viss sīki uzrakstīts. Uz vienas kārbiņas rakstīts – pret aizcietējumiem, uz citas – pret sirdssāpēm, vēl citas – pret galvassāpēm un tā tālāk. Katrs pēc savas pieredzes zina, ka uzraksti nemelo.

Iedzēris zāles, katrs pārliecinās, ka viņa konkrētā brīža problēma ir atrisināta. Un nevienam pat neienāk prātā, ka pēc tam iespējami dažādi blakusefekti. Veidojas noslēgts loks, un tieši tāpēc mūsdienu cilvēkam ir raksturīgi slimot.

Ķīmisko medikamentu bums virmoja divus gadsimtus un nu pamazām sāk pierimt. Paši ārstniecisko līdzekļu ražotāji sākuši domāt par sabalansētām tabletēm. Vai nevarētu iedzert kaut ko tādu, kas sastāvētu no daudziem komponentiem, lai, piemēram, izārstējot kuņģa-zarnu trakta slimības, nesāktu mocīt galvas vai kādas citas sāpes.

Taču te izgudrotāji sadūrās ar visnotaļ nopietnu problēmu – komponentu samēru. Atšķirībā no sintezētajām zālēm augos komponenti nevar būt piemeklēti dzīvībai nelabvēlīgās attiecībās. Pretējā gadījumā auga vienkārši nebūtu.



Divos tablešu gadsimtos cilvēce ir zaudējusi saskarsmes kultūru ar augu valsti. Tradīcijas ir pārrautas. Kā rīkojās zāļu sieva pirms 300 gadiem vai vēl senāk? Ir viņai kaķis, suns, reizēm arī vārna vai pūce. Zāļu sieva devās uz mežu un skatījās, ko dara līdzpaņemtais dzīvnieciņš – kurā dienā kādu zālīti ēd. Visi šie izgājieni galvenokārt notika naktīs.

Zāļu vācēja rūpīgi ielāgoja arī to, kāds mēness spīd debesīs: pilns, jauns vai dilstošs… Ja vācējs bija īpaši apdāvināts cilvēks, viņa uzmanībai garām nepaslīdēja arī zvaigžņu un planētu stāvoklis.

Uzkrājoties pieredzei, augu pazinējs jau spēja piemeklēt spēcīgās zāles bez zvēru un putnu palīdzības – tikai pēc zvaigznēm. Visas šīs zināšanas tika nodotas no paaudzes paaudzē un veidoja noteiktu sistēmu.

Katram augam ir savs ritms: vienubrīd tas ir spēcīgāks, citu – vājāks. Viduslaikos cilvēks, kurš pēc zvaigznēm spēja noteikt šos augu ritmus, tika godāts par eskulapu. Šie iesvētītie glabāja sava ordeņa tradīcijas, par to liecina kaut vai tas, ka gadsimtiem ilgi viņi visi savus traktātus parakstīja ar Rafaela vārdu (uzskatīja, ka tā sauc Eņģeli, kurš atnes atveseļošanos).



Ir par maz tikai lietot augu preparātus. Augi patiesi spēj apturēt jebkuru slimību, tie spēj uzveikt pat nāvi, taču tām jābūt kādā konkrētā dienā lasītām zālītēm, kad to spēks sasniedzis maksimumu. Kā savulaik rakstījuši viduslaiku dziednieki astrologi, dziedinošo enerģiju augiem piegādā “zvaigžņu fluīdi”.

Varētu teikt, ka planētu un zvaigžņu enerģija uzlādē augus un katra konkrēta zālīte akumulē tiešu savu kosmosa dziednieciskā starojuma veidu. Šo lādiņu arī jūt zvēri un putni.

Arī cilvēki, kas dzīvo tālu prom no civilizācijas un savu prātu un sirdi atvēruši mātei Dabai, spēj sajust šo augu neredzamo starojumu. Un tas ļauj cerēt, ka dāvana, ko kādreiz Radītājs bija devis visiem, kādreiz atkal atgriezīsies pie cilvēkiem.

loading...
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu