Notikums sākās ar to, ka meitenīte atrada noklīdušu suņuku un pārnesa to mājās. Vecāki neiebilda, un dzīvnieks ieguva sev jaunu saimnieci. Viss gāja labi, bet… kādu vakaru suns ne no šā, ne no tā sāka gaudot. Lai kā cilvēki centās trokšņotāju nomierināt, viņiem tas neizdevās.
Suns žēli gaudoja visu nakti. Nākamajā dienā meiteni uz ielas notrieca mašīna, un viņas dzīvību glābt neizdevās…
Pēc savas saimnieces bojāejas pazuda arī suns, kaut gan iesākumā neviens to pat nepamanīja – bēdu nomāktajiem vecākiem dzīvnieks vienkārši nebija prātā. Tikai vēlāk viņi nejauši uzzināja, ka tieši tajā pašā vietā notikusi vēl viena nelaime – kāds suns, laikam jau pustraks, esot tīši meties zem riteņiem un sabraukts. Pēc suņa apraksta vecāki saprata, ka tas bijis viņu meitas suns…
Kāpēc dzīvnieks aizgāja bojā tieši tajā paša vietā, un kā viņš vispār varēja zināt, kur tieši nelaime notiks? Kā viņš vispār varēja zināt, ka šāda nelaime būs? Vai tā ir tikai nejauša sakritība?
Izrādās, dzīvniekiem piemīt spējas, kas cilvēkam nav pieejamas. Par to parūpējusies daba: starp visu dzīvo uz Zemes pastāv saikne ar Visuma vienoto energoinformatīvo lauku, kas tiek nodrošināta intuitīvajā zemapziņas līmenī. Bet šis lauks, kā uzskata zinātnieki, satur informāciju gan par pagātni, tagadni un nākotni, gan par kosmosu, zvaigznēm un planētām. Absolūti par visu, kas bijis, ir un būs laikā un telpā – pietiek tikai pieslēgties šim informācijas avotam un…
Mūsdienu zinātne šo lauku reizēm dēvē par paralēlo plānu, bet ezoterikā to sauc par smalkajām (astrālajām) pasaulēm. Spēja saņemt informāciju no smalko matēriju telpas ir gaišredzība, kas ļauj paredzēt nākotni, un tā piemīt ne tikai dažiem cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Izsenis zināms, ka, piemēram, uzticīgs suns jūt sava saimnieka nāves tuvošanos.
Iespēju ielūkoties nākotnē viņiem dod tieši šī spēja uztvert paralēlās smalkās pasaules un to informāciju. Taču tas nenozīmē, ka, lai šo informāciju iegūtu, sunim nākas klejot pa svešām pasaulēm. Nē, viņš to atrod sev līdzās. Šo informāciju satur paša cilvēka aura (biolauks).
Starp citu, arī mūsu zemapziņas otrais es arī zina jau iepriekš, kas ar mums notiks tuvākajā laikā. Taču savstarpējās attiecības ar saprātu šai zemapziņai izveidojušās tādas, ka tā praktiski nespēj ielauzties apziņas pasaulē, lai sniegtu precīzu informāciju, pat ja tā ir nāve.
Toties dzīvniekiem saikne ar smalko pasauli ir nepārtraukta, tiesa, zemākā – dzīvnieku līmenī. Tomēr arī šīs līmenis ļauj četrkājainajiem planētas iedzīvotājiem paredzēt nākotnes notikumus.
Indiāņu medniekiem jau tālā senatnē bija zināmas šī dzīvniekiem piemītošā spēja: viņi, piemēram, nekad nelika lamatas vietā, kur kādreiz kāds zvērs jau notverts vai nogalināts, jo citi dzīvnieki šajā vietā vairs nepadosies nekādai ēsmai un vilinājumiem – viņi it kā redz astrālo plānu un zina, kas šajā vietā noticis ar ciltsbrāli.
Pateicoties prasmei uztvert paralēlo pasauli, dzīvniekiem arī piemīt apbrīnojamā spēja atrast savus saimniekus, pat ja tie atrodas ļoti tālu.
Ir zināms gadījums, kad kāds kaķis, kuru saimniece bija aizvedusi uz citu pilsētu savai radiniecei, no jaunās saimnieces aizmuka un pēc nepilna mēneša atgriezās mājās, kaut gan attālums starp pilsētām bija 300 kilometru.
Vēl pārsteidzošāki ir gadījumi, kad saimnieki, pārceļoties uz citu vietu, aizmirsa paņemt līdzi savus četrkājainos ģimenes locekļus, bet tie pēc mēnešiem gariem klejojumiem viņus atkal atrada. Pat pati smalkākā oža nespēj dzīvniekiem palīdzēt to izdarīt.
Atkal atgriezties pie mīļotā saimnieka viņi spēj, tikai pateicoties informatīvajam laukam, kas iemūžinājis visu fiziskajā pasaulē notiekošo.
Saimnieka atrašanās vietu dzīvniekiem parāda arī viņa auras starojums, kas izceļas astrālajā pasaulē.
Tas ir neatkārtojams, un tieši pēc šā biolauka un nevis pazīstamās apkārtējās vides orientējas, piemēram, pasta baloži.