Foto - Pixabay

Trakiem pieder pasaule! Šis teiciens zināms jau ļoti sen. Interesanti, no kurienes cilvēcei radusies šāda pārliecība?

Antīkā pasaule
Amerikāņu zinātnieks Džulians Džeins, pētot sengrieķu tekstus, nācis pie secinājuma, ka Homēra eposa varoņi uzvedušies kā visīstākie trakie. Viņi nepārtraukti dzird kaut kādas balsis: dievu, dēmonu, citu cilvēku vai varoņu teiktus vārdus…

Tas nav normāli, un iznāk, ka civilizācijas sākotnē valdījusi globāla šizofrēnija. Šo domu apstiprina arī antropologu pētījumi. Noskaidrots, ka senajiem cilvēkiem saikne starp smadzeņu kreiso un labo puslodi bijusi daudz ciešāka un noturīgāka, nekā tas ir mūsdienās, izņemot vienīgi… ar šizofrēniju sirgstošos.

Tikai vēlāk, kad cilvēki mācījās dzīvot vienkopus, dievu balsis tiem kļuva liekas un nevajadzīgas (paralēli pavājinājās arī saikne starp smadzeņu puslodēm). Pakāpeniski sāka veidoties zināms noturīgs kodols, uzvedības pamati, lomu sadalījums, kas galarezultātā kļuva par normu.

Visos laikos attieksme pret trakajiem bijusi pretrunīga: no viņiem baidījās, viņus nicināja un žēloja. Taču vienmēr un jebkurā kultūrā garā vājie tika uzskatīti par Dieva dotiem cilvēkiem, ar kuru lūpām runā augstākie spēki. Pat Platons apgalvojis, ka vājprāts ir dievišķīgs un tas vienmēr jāuztver kā zināma labvēlība. Tiesa, vēlāk viņš vājprātu jau klasificēja četrās grupās: heroiskais jeb Apollona sūtītais vājprāts, Dionīsa sūtītais jeb dzēruma neprāts, mīlas kaisles neprāts, ar kuru apvelta Amors, visbeidzot – vājprāts, kas ir Zeva sūtīts lāsts.




Radikālas izmaiņas pret vājprātu un garīgi slimajiem notika daudz vēlāk, kad visu, kas bija radīts elkdievības laikos, baznīca pasludināja par pagātnes dēmonisko mantojumu un nolādēja. No šā brīža visas balsis, ko dzirdēja cilvēki, šķita aizdomīgas un nelabajam piederīgas. Ej un pierādi, ka esi runājis ar eņģeļiem vai pašu Jēzu Kristu: viņu balsīs, protams, klausīties drīkstēja, taču reti kurš prata pārliecināt baznīcas kalpus, ka balsis tiešām bijušas pareizās…

Zināms arī par raganu medībām un citiem svētās inkvizīcijas darbiem. Tiem, kas dzirdēja balsis, ceļš uz sārtu bija neizbēgams, turklāt – pūļa gaviļu pavadījumā, jo paklausīgie kristieši ticēja – sadedzinot burvi vai raganu, viņi piedalās Dievam tīkamā pasākumā. Tā masu apziņā iedibinājās krasi negatīva attieksme pret jebkuru novirzi no normas. Sabiedrība vājprātīgos sāka izolēt – ievietot cietumos kopā ar noziedzniekiem, bet kopš XX gadsimta – psihiatriskajās klīnikās, kas pēc savas būtības maz atšķiras no cietuma.

Kopš tiem laikiem cilvēce uz vājprātu radusi skatīties kā uz slimību, taču patiesībā norma un vājprāts iet cieši līdzās.

Trakā planēta
Kurš no mums kaut reizi dzīvē nav juties kā idiots? Nav spējis atrast vajadzīgos vārdus, muļķīgi uzvedies, sajaucis melno un balto… Dzīve rit, mēs esam veiksmīgi un talantīgi – un tad pēkšņi izrādāmies par īstu zābaku.

Katrai konkrētai situācijai pielāgojamies ļoti dažādi, it kā spēlējam dažādas lomas. Būtība ir tā, ka normāls cilvēks visas šīs lomas kontrolē, apzinās, ka tajā vai citā gadījumā nav atbildis normai: “biju piedzēries”, “uzvedos kā muļķis”, “nevaldīju pār sevi”… Toties slims cilvēks savu uzvedību ar pieņemto normu nesalīdzina un necenšas to ierobežot.

Budisti uzskata, ka vājprātīgs ir katrs, kas savas ierobežotās pasaules uztveri uzskata par visu pasauli. Vai no tā neizriet, ka vājprātīga ir arī sabiedrība, ja tā vajā tos, kas nepieņem tās noteikumus? Sevišķi, ja arī šie noteikumi reizēm nav nekas cits kā visīstākais neprāts.

Patiesībā cilvēki to lieliski saprot, jo kā gan citādi var izskaidrot, piemēram, kara fenomenu. Visi taču atzīst, ka karš – ar likumu atļautā slepkavība un cilvēku roku radītā sagraušana – ir vājprāts. Tajā pašā laikā kari turpinās, un mēs šo neprātu pieņemam par normu, jo nevar taču visa pasaule sajukt prātā.

Toties, ja pēc šīs shēmas rīkojas viens cilvēks, viņš tūlīt tiek uzskatīts par vājprātīgu, lietā tiek liktas represīvas metodes – trako izolē no sabiedrības un dod viņam spēcīgas iedarbības medikamentus, kas nomāc enerģiju un izraisa pussnaudas stāvokli.

Progresa virzītājs
Neraugoties uz psihiatrijas centieniem, trako jeb šizofrēniķu nekļūst mazāk. Daļa tiek izārstēta, taču aptuveni tikpat liela daļa uzrodas no jauna. Pieaugot populācijai, pieaug arī neprātīgo skaits. It kā eksistētu kāds nezināms muļķu saglabāšanas likums.

Mūsdienu zinātnieks Arnī Mendels grāmatā Pilsētu ēnas apgalvo, ka sabiedrības normālai attīstībai neprāts ir vajadzīgs. Jo kas tad ir neprāts? Neprāts ir stāvoklis bez prāta, proti, stāvoklis, kuru saprāts nekontrolē un kuru neierobežo nekādi aizliegumi. Ja cilvēce laiku pa laikam neizietu ārpus ierastās domāšanas, tā pārstātu attīstīties un rezultātā degradētos.

Te vietā atcerēties, ka visas inovācijas, visi atklājumi sākotnēji šķituši kaut kas traks vai anormāls. Viss jaunais vienmēr ierodas ar neprāta masku. Psihologs R. Leingls apgalvo, ka mistiķi un šizofrēniķi atrodas vienā okeānā, tikai ar to atšķirību, ka mistiķi peld, bet šizofrēniķi – slīkst. Tas nozīmē – lai glābtu viņus no noslīkšanas, ir jāmet glābšanas riņķis. Un tas arī it kā tiek darīts, taču nereti šis riņķis tiek aizmests garām…




Cik ļoti es tevi mīlu!
Nav viegli šādās situācijās strādāt par glābēju. Pirmām kārtām jāsaprot, no kurienes un kā šie neprāši rodas. Zinātniekiem nav vienprātīgas atbildes. XX gadsimtā pat parādījās jauns virziens – antipsihiatrija, kura neprātu uztver nevis kā slimību, bet kā citādu pasaules uztveri, īpašu adaptāciju pastāvošajā realitātē.

Mēs visi vairāk vai mazāk cenšamies pielāgoties dzīvei, mācāmies reaģēt uz tām vai citām, reizēm absolūti neadekvātām realitātes izpausmēm. Piemēram, māte nedabiskā balsī, kas izraisa vienīgi izbīli, saka bērnam: “Ak, cik ļoti es tevi mīlu!”

Tā tiek iedragāta atpakaļejošā saikne ar pasauli, dots dubults vēstījums, kura pirmais slānis pauž – es tevi mīlu, bet otrais biedē un draud. Pēc Gregora Beitsona domām (viņš izvirzīja dubultās saiknes teoriju), tieši šāds vēstījums ir šizofrēniskās sadalīšanās sākumcēlonis.

Vienotā pasaule tiek sašķelta, un nav neviena, kam varētu ticēt. Bērns nav spējīgs pielāgoties šādai situācijai, viņš pārslēdzas uz citu – (ne)normālo – saskarsmes veidu.

Šādu neadekvātu situāciju var būt ļoti daudz, un katrs no mums, reizēm pat apzināti, uzņemas neprātīgā lomu. Jo biežāk šāda loma gadās, jo lielāks risks iestrēgt šajā stāvoklī – mūsu reakcija savā veidā sāk līdzināties sliktam ieradumam. Budisti šajā sakarā apgalvo – tā veidojoties neprāta karma.

loading...
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu