Foto - Pixabay
Reklāma

Kurš gan, par sevi runājot, pārliecināti apgalvos, ka ir fotogēnisks? Vai tiešām tikai tas, kura sejas vaibsti ir izteiksmīgi un ideāli proporcionāli? Izrādās, nepavisam. Nereti arī šiem cilvēkiem viņu fotoattēli nepatīk. Kāpēc mēs fotoaparāta priekšā tik bieži mēdzam saspringt, bet videokameras – bezmaz vai zaudējam valodu? Ko par to saka speciālisti?

Fotofobija
Kas liek cilvēkam justies neērti fotokameras priekšā? Vairākums ļaužu baidās, ka izskatīsies nedabiski un muļķīgi. Interesanti tas, ka vairumā gadījumu tieši tā arī notiek, jo fotoaparāta priekšā nevis atslābinās, bet gan saspringst, sakniebj lūpas…

Katram noteikti ir vismaz pāris fotogrāfiju, kurās redzami uzrauti pleci, saliekta vai pārāk iztaisnota mugura, nedabisks smaids. Pārāk sārta vai bāla āda.

Virkne zinātnieku apgalvo, ka nepatikas pret fotografēšanos pamatā ir neapzinātas pirmatnējās bailes. Iesākumā mūs pamatīgi nopēta, tad izrīko, kā nostāties vai apsēsties, kur skatīties. Pēc tam atskan klusinātam šāvienam līdzīgs klikšķis, acis apžilbinošs gaismas uzplaiksnījums… Gribot negribot nākas atzīt, ka visās šajās darbībās tiešām ir kaut kas agresīvs un biedējošs.

Ne velti dažās valstīs pastāv īpašs noteikums: cilvēku drīkst fotografēt tikai tad, ja viņš ir piekritis.

Reklāma

Vēl sliktāka situācija ir ar tā sauktajām oficiālajām fotogrāfijām, kuras vienmēr tiek uzskatītas par visneveiksmīgākajām. Grūti atrast cilvēku, kam patiktu viņa attēls pasē un citos dokumentos. Kāpēc tā notiek? Viens no skaidrojumiem meklējams oficiālo fotouzņēmumu vēsturē.




Reti kurš zina, ka paši pirmie šāda veida uzņēmumi tika izdarīti… cietumos. Jau XIX gadsimta 60. gadu beigās Eiropā tika noformulētas īpašas prasības attiecībā pret noziedznieku attēliem: īpašs rakurss, labi redzamas acis un ausis. Saprotams, ieslodzītajiem tas nepatika, un viņi nepavisam negribēja, lai pēc fotogrāfijām viņus varētu atpazīt un atrast. Tāpēc viņi kameras priekšā visādi vaikstījās, lai izskatītos iespējami nedabiskāki.

Jautājums tikai: kuru, sasprindzinot muskuļus un pārvēršot seju, gribam piemānīt mēs?

Zinātne un maģija
Kopš izgudrota fotogrāfija, pagājis vairāk nekā pusotra gadsimta, un tagad tā ir pieejama visiem un visur. Ir tehnoloģijas, kas novērš sarkano acu un trīcošo roku efektu, mazā ekrāniņā redzēt, kāds izskatīsies uzņēmuma rezultāts. Tomēr daudzi joprojām nespēj objektīva priekšā justies brīvi un nepiespiesti.

Ir ciltis, kur uzskata, ka fotogrāfija viņiem atņem daļu dzīvības enerģijas. Mistiska attieksme pret fotogrāfiju kā pret daļiņu personības ir saglabājusies arī civilizētajā sabiedrībā. Ir magi, ekstrasensi, dziednieki, kas ārstē no slimībām un atkarībām, piesaista veiksmi, meklē pazudušos, izmantojot cilvēka fotoattēlu. Taču šī ir atsevišķa tēma, kurā diez vai fotogrāfijai ir primārā loma.

Spogulīt, spogulīt…
Kāpēc reizēm fotogrāfijās sevi neatpazīstam vai arī uzskatām, ka attēlā redzamā seja absolūti nelīdzinās oriģinālam? Vai tikai tāpēc, ka paši no sevis kaut ko slēpjam? Izrādās, ne. Ir arī citi iemesli.

* Kopš renesanses laikmeta, kad parādījās spoguļi, cilvēki sāka sevi identificēt ar tajos redzamo atspulgu. Taču spogulī mēs sevi lielākoties redzam pretskatā, bet fotogrāfijās var būt dažādi rakursi: no muguras, sāniem un citi.

* Turklāt statiskajā plakanajā attēlā ir fiksēta tikai viena poza, viena sejas izteiksme, kontrasts un asums nav neatbilstīgs realitātei. Nav arī kustību, smaržu un skaņu, attēls ir it kā izrauts no dzīves un neparedz notikumu tālāko attīstību.

* Vēl sliktāk tas, ka fotogrāfijā mēs redzam cilvēku, kas absolūti neatbilst spoguļa atspulgam. Dzimumzīmīte viņam ir pretējā pusē, un seja, izrādās, ir pilnīgi nesimetriska. Mēs taču esam pieraduši skatīties savā spoguļattēlā! Tik ļoti pieraduši, ka abas sejas puses uzskatām par simetriskām.

Patiesībā tā nav. Patiesībā sejas labā puse vienmēr šķiet daudz nobriedušāka, tajā vairāk izpaužas individualitāte. Toties seju kreisās pusītes ir līdzīgākas tuviniekiem.

Amerikāņu psihologi veikuš šādu eksperimentu: viņi nofotografēja grupu cilvēku, bet pēc tam katram vajadzēja atklāti pateikt, kurš no attēliem (fotogrāfijā vai spogulī redzamais) viņam vairāk patīk.

Absolūti visi eksperimenta dalībnieki izvēlējās viņiem tik ierasto otro (spoguļattēla) variantu. Toties šo cilvēku draugi un paziņas, gluži pretēji, priekšroku deva fotogrāfijai.

Gribat pārbaudīt, cik ļoti esat pieradis pie savu paziņu sejām? Paskatieties uz viņiem spogulī. Jūs būsiet patiesi pārsteigts, ieaugot, ka cilvēka seja var būt tik nesimetriska, un nekādi nespēsiet saprast, kāpēc tik ilgi nebijāt to pamanījis.

Reklāma
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu