Divus pamestus un apmaldījušos kucēnus Vjetnamā atrada, ierāvušos kādā stūrītī un cieši apskāvušos.

Viņi viens otram bija viss, kas palicis, jo ilgu laiku neviens tiem nepievērsa uzmanību, pirms budisti suņukus nepieņēma pie sevis. Bet sunīši tik viegli nespēja šķirties: viņi joprojām turpināja apskauties, it kā izrādot aizsardzību un rūpes.

Dzīvnieciņi noteikti bija daudz pārcietuši, bet rūpes un mīlestība darīja savu – pakāpeniski viņi pierada pie jaunajām mājām un aptvēra, ka cilvēki var būt ne tikai ļauni, bet arī labsirdīgi. Un beidzot lielākais kucēns beidza satraukties un atslābināja ciešo apskāvienu.

loading...
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu